Arheoloģijas dienas novadā
Katru gadu jūnijā visā Eiropā tiek atzīmētas Eiropas Arheoloģijas dienas – starptautiska iniciatīva, kuras mērķis ir popularizēt arheoloģiju, iepazīstināt sabiedrību ar kultūras mantojuma izpēti un veicināt izpratni par pagātnes liecību saglabāšanas nozīmi. Šajās dienās muzeji, pētniecības institūti, kultūras mantojuma speciālisti un arheologi aicina interesentus piedalīties ekskursijās, izstādēs, lekcijās un praktiskās nodarbībās, sniedzot iespēju iepazīt arheologa darba ikdienu un jaunākos atklājumus.
Pasākumi dažādās valsts vietās ļauj atklāt Latvijas bagāto arheoloģisko mantojumu, iepazīt senās apmetnes, pilskalnus, viduslaiku pilis un citus vēstures pieminekļus. Tā ir iespēja ne tikai uzzināt vairāk par pagātni, bet arī apzināties kultūras mantojuma nozīmi mūsdienu sabiedrībā un tā saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Augšdaugavas novadā pasākums tika rīkots pirmo reizi, to finansiāli atbalstīja Valsts kultūrkapitāla fonds.
Augšdaugavas novada pašvaldības Centrālās pārvaldes Īpašuma nodaļas Kultūras mantojuma eksperte Ināra Mukāne norāda, ka šāda pasākuma rīkošana bijusi tikai loģiska, jo novadam ir ļoti interesanta un notikumiem bagāta vēsture, un daudzas vietas joprojām ir maz izpētītas: “Mums ir ļoti daudz vēl nezināmā, piemēram, par pilskalniem. Parasti par mantojumu runā rudenī, kad notiek Eiropas kultūras mantojuma dienas, bet par arheoloģiju mūsu novadā runājam maz, arī iedzīvotāji dažreiz maz zina par vietu, kurā dzīvo. Tāpat ir daudz nianšu likumdošanas ziņā – tā dēvētie “melnie racēji” joprojām eksistē, savukārt cilvēki, kuru īpašumā atrodas pilskalni, reizēm nezina, kā tajos pareizi saimniekot un uzvesties.”
Kā atpazīt un aizsargāt pilskalnu teritorijas un citas senvietas? Kādi ir galvenie normatīvie regulējumi arheoloģiskā mantojuma aizsardzībā un kādos gadījumos tos piemēro? Kā panākt arheoloģiskā mantojuma pieņemšanu un uzturēšanu kultūrvidē? Kā arheoloģijas mantojums var kļūt par resursu teritorijas attīstībai? Šie bija galvenie jautājumi, kas tika aplūkoti trīs dienu diskusijās.
Pirmās dienas pasākumi norisinājās Višķu pagasta bibliotēkā, tajā piedalījās Latvijas vadošie pētnieki un vietējie novadpētnieki, vēsturnieki, skolu, muzeju un bibliotēku darbinieki. Latvijas Universitātes vēstures zinātņu doktore un Latvijas senvēstures un viduslaiku arheoloģijas pētniece Antonija Vilcāne uzsvēra, ka Latvijas vēsture sākas tieši Augšdaugavas novadā, jo tieši šajā teritorijā Daugavas kreisajā krastā pašreizējā Dvietes palienes teritorijā tika atrastas vissenākās liecības par Vislatvijas vēsturi. Viena no liecībām ir harpūnas, kuras attiecas uz paleolīta beigu posmu – apmērām 11. gadu tūkstotis p.m.ē. Līdzīgi atradumi ir gar visu Daugavu, visvairāk upes lejtecē. Daugava bija maģistrāle, caur kuru ziemeļbrieži pārvietojušies no savas vasaras uzturēšanās vietām uz ziemeļiem, un cilvēki sekoja tiem līdzi. Latvija toreiz bija tundru augu valsts ar ķērpjiem un krūmiem. Interesanti, ka plašāki, sistemātiski izrakumi Dvietes palienē joprojām nav veikti.
Kopumā Augšdaugavas novadā ir dažādi arheoloģisko pieminekļu veidi, 40,5% no tiem aizņem senkapi/kapsētas (34 objekti), pēc tam seko pilskalni (26) un senvietas/apmetnes (12). Vieni no senkapiem atrodas Višķu pagastā, kur vēl pirms Otrā pasaules kara bija veikti izrakumi, un kopā ar skeletiem tika atrasti vairāki rotājumi un zemkopības rīki. Višķu pagasts ir ļoti bagāts ar dzelzs laikmeta arheoloģiskiem pieminekļiem.
Lielākā daļa Latvijas vēstures ir bez rakstītiem avotiem, un arheoloģiskās liecības bieži vien ir vienīgais avots senākas valsts vēstures izpētei, uzsvēra pētniece. Viņa arī pastāstīja, ka šodien arheologiem ir ļoti plašas iespējas pētīt atradumus ar mūsdienīgām tehnoloģijām, piemēram, pašlaik ir tāda zinātniska metode organisku materiālu vecuma noteikšanai kā radiokarbona, ar šīs metodes palīdzību var noteikt konkrēta pieminekļa vecumu. Latvijā joprojām atklāj jaunus pilskalnus, apbedījumus, un ar jaunām metodēm tagad ir iespējams veikt pat DNS analīzes skeletiem, kas simtiem gadu nogulējuši zemē.
Višķu pagasta bibliotēkas vadītājs, novadpētnieks Jānis Strods pastāstīja par sēlieti Helmu Judīti Hansoni, kura visu mūžu nostrādājusi par skolotāju Višķu tehnikumā un joprojām dzīvo Višķu pagastā. Helma Hansone ir arī rakstniece, atbraucot uz tehnikumu strādāt, viņa sāka pētīt Višķus, īpaši pilskalnus, un vietējās leģendas. Aizejot pensijā, Helma pievērsās literārajai daiļradei un izdeva vairākas grāmatas, tostarp par saviem arheoloģiskiem atklājumiem, iespaidiem un pārdomām – triloģiju “Saules otrā puse” (2011–2016) un romānu “Pārdotais Saules kalns” (2018).
Latgales novadpētnieks, vietvārdu pētnieks, sabiedriskais darbinieks un kultūrvēsturiskā mantojuma popularizētājs Ivars Logins ar aizrautību stāstīja par vietējiem pilskalniem un akmeņiem. Vienu no tiem viņš pat atnesa uz nodemonstrēja – tūkstošgadīgu akmeni, kas atrasts pie Baraukas pilskalna Višķu pagastā. Kopš 2000. gada Ivars Logins sistemātiski fotografē un dokumentē Latgales akmeņus, apkopojot ar tiem saistītos nostāstus un vēstures liecības. Šī darba rezultātā tapusi izstāde „Latgolas akmeņu stōsti”, kas tika eksponēta Viļakas novada muzejā.
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Latgales reģionālās nodaļas galvenā valsts inspektora pienākumu izpildītāja Dzintra Bukeviča pastāstīja par galvenajiem normatīvajiem regulējumiem arheoloģijas mantojuma aizsardzībā. No šī gada pavasara Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes administratīvais centrs, kas līdz šim atradās Rēzeknē, strādā Daugavpilī Saules ielā 5.
Otrdien, 16. jūnijā, Arheoloģijas dienu pasākums notika Ilūkstes pilsētas bibliotēkā, un bija veltīts Pilskalnei. Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadošais pētnieks Juris Tālivaldis Urtāns stāstīja par Pilskalnes pagasta arheoloģiskām vērtībām, bet LU Humanitāro zinātņu fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas pētniece Vanda Haferberga – par arheoloģiskajiem izrakumiem Pilskalnes pilskalnos.
Savukārt 17. jūnijā dalībnieki uzzināja mazāk zināmus faktus par Slutišķiem un tās apkaimi. LU Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Gunita Zariņa vēstīja par Slutišķu 15.-17. gs. iedzīvotāju demogrāfiju un veselību, LU Latvijas vēstures institūta pētniece Tatjana Bogdanoviča – par latviešu zemnieku reliģiskajiem priekšstatiem no rakstītiem avotiem un arheoloģiskiem materiāliem. Kādas bija bērnības vasaras Slutišķu apkaimē 20. gadsimta beigās – par to bija Salaspils novada bibliotēkas galvenās bibliogrāfes Baibas Īvānes personiskais stāsts. Visiem pasākuma dalībniekiem bija iespēja doties ekskursijā pa Dinaburgas pilskalnu un Slutišķiem Naujenes novadpētniecības muzeja speciālistu pavadībā.
Eiropas Arheoloģijas dienas Eiropas mērogā tiek rīkotas kopš 2019. gada. Tās ir Francijas iniciatīva, ko koordinē Francijas Nacionālais preventīvās arheoloģiskās pētniecības institūts, un tās notiek katru gadu jūnijā nedēļas nogalē pirms vasaras saulgriežiem.
Teksts: Jeļena Ivancova
Foto: Endija Marcinkeviča