Brīvības sardzē: ilūkstietis Rolands Surgovts par 1991. gada barikādēm

Šodienas Latvijā izaugusi vesela paaudze, kas dzimusi zem brīvi plīvojoša valsts karoga, un šodienas Latvijā dzīvā atmiņā glabājas pieredzes stāsti par to, cik brīžiem neskaidrs, brīžiem dedzīgas ticības un drosmes pārņemts bija 1991. gada janvāris. Pirms 35 gadiem nevardarbīga civiliedzīvotāju pretošanās Rīgā iezīmēja pagrieziena punktu turpmākā valsts likteņstāstā. 

Ilūkstietis, atvaļinātais Latvijas armijas virsnieks, Rolands Surgovts, tolaik 22 gadus jauns, dalās atmiņās par barikādēs piedzīvoto. 

Rolandam nebija jautājumu – doties vai nē, tas, šķiet, bijis pašsaprotami. “Plānojām doties uz manifestāciju 13. janvārī, naktī uzzinājām, kas notiek Viļņā. Atceros, ka ārā bija ļoti auksti, sniega nebija, bet mīnusi un vējš. Man no Tautas frontes bija līdzi paņemts masts ar karogu, ar ko stāvēju krastmalā. Jau manifestācijas laikā parādījās helikopteri virs galvām. Protams, tas raisīja baiļu sajūtu, jo neviens jau nezinājām, ko viņi var izdarīt.” Kad manifestācijā izskanēja ziņa par barikāžu veidošanu, jau tad daudzi no Ilūkstes aizbraukušie palika Rīgā, nedodoties atpakaļ mājās. Rolands ar citiem biedriem atbrauca mājās, lai salasītu gan sev, gan Rīgā palicējiem mantas, un jau 14. janvārī agri no rīta dotos atpakaļ uz Rīgu būt vienam no barikāžu dalībniekiem. Toreiz vēl bija kolhozi, tā brīža priekšsēdētājs Antons Breidaks un bijušais priekšsēdētājs Jānis Anspoks bija tie, kas dalībniekus no Ilūkstes pavadīja uz Rīgu. Rolands atzīst, ka sagatavošanās bijusi ļoti labi organizēta: transports, kastes ar pārtiku. Ierodoties Rīgā, jau bija saorganizēts, kur jādodas. “Mēs, no Ilūkstes braucēji, tikām nosūtīti uz Zaķusalu sargāt televīzijas centrāli.”

Kopējā atmosfērā mijies daudz – neziņa, cilvēcīgas bailes un stipra apziņa par nepieciešamību savu valsti nosargāt, nebija pieņemami notikumi Viļņā. Savā starpā tika apspriests arī, kam katrs ir gatavs, ko varbūt nebūs gatavības darīt. 

Rolands atzīst, ka tolaik savu lomu spēlējis arī jaunības karstasinīgums, izvērtējot situācijas, uz kurām šodien, visticamāk, tiktu reaģēts citādi: “Bija gadījums, kad izskanēja informācija, ka pie Vanšu tilta parādījies OMON un, iespējams, plāno doties uz televīzijas centrāli. Mēs, viens bariņš, nepalikām uz vietas, bet naski caur krūmiem Zaķusalā gar Daugavu skrējām līdz tiltam. Šodien par to domājot, ir skaidrs, ka neko daudz pret bruņotu vienību nebūtu varējuši iesākt. Aizskrējām un uzzinājām, ka bija kļūdaina informācija, gājām atpakaļ.” Bijusi iespēja arī aiziet līdz Vecrīgai, redzēt, kā no ielām noņemts bruģis, ko pēc tam salika atpakaļ, no visas valsts sabraukusi smagā tehnika, dzelzsbetona bloku norobežojumi.

Rolands vairākkārt uzsver, cik organizētas šīs barikādes bijušas. Gan skaļruņos atskaņotās regulārās apmācības, gan iekšējās vienības, ko veidoja ap 30 cilvēku – katrai savs vadītājs, uz kura pleciem gūlās lēmumi, kur, kad doties. Stratēģisko objektu sargāšana dzīvajās cilvēku ķēdēs, skatuves, uz kurām uzstājas mūziķi, kurus, kā pats smej, citādi nekad varbūt dzīvē arī nebūtu dzirdējis, redzējis: “Dziedāts tika daudz – kaut kā tas mentālais stāvoklis cilvēkos bija jāuztur pozitīvs. Arī mūsu pašu puses Gunāram Strodam, Jurim Pučkam, Jurim Balodim bija līdzi ģitāra, akordeons. Puiši spēlēja, dziedāja nepārtraukti, atpūtās un atkal turpināja.” 

Katra paša ziņā paliek, kā vērtēt dažādus notikumus, bet viens nu ir skaidrs – tautas vienotība tobrīd nebija apstrīdama, par savstarpējām nesaskaņām nebija dzirdams. Cilvēkiem tie nebija paši ērtākie apstākļi, kad ārā stindzinošs sals, ass vējš, neizgulēšanās, jo mainījās, kā nu varēja: kāds pagulēja autobusā, kāds iekšā uz grīdas. 

Arī šodienas Latvijā Rolands saskata cilvēkos mītošu tendenci, nodalot darītājus no tiem, kas galvenokārt māk sūdzēties, vispirms prasot, lai tiek dots viņiem pašiem.

Runājot par formātiem, kas latviešus kā tautu māk izkustināt, lai pret kaut ko nostātos, neviļus gribas izmantot vārdu itleliģenti: Baltijas ceļš, barikādes, arī pērn novembra sākumā piedzīvojām dziesmotu protestu. “Kaut kas latviešos ir tāds kūtrs, laikam ļoti jāuzkāpj uz varžacīm, lai sekotu darbība, 1991. gads to pierādīja, jo tie, kas piedalījāmies, tostarp daudzi, kas bija dienējuši padomju armijā, nebija vairs gatavi kam tādam. Bija stipra sajūta, ka Latvija – tā ir mūsu valsts un pašiem ir jāiet, jādara.” 

Rolands pats barikādēs palika 6 dienas (no 14. līdz 20. janvārim). Mājupceļš, lai arī nogurumā, tomēr ar dziesmām. Atgriežoties mājās, joprojām māca neziņa par to, kā būs, visi aktīvi sekoja līdzi notikumiem TV un radio. 

Kad pagāja laiks un barikāžu dalībniekus aicināja dot ziņas par sevi, atkal iestājās latviskais kūtrums “ko tad es”? Par daudziem Ilūkstes puses dalībniekiem informāciju nodeva Jānis Anspoks. 

Aicinot sajust vienotības garu, atcerēsimies, ka lielākais, ko varam darīt, ir sākt ar sevi, padomāt, kas katra paša spēkos tautas vienotības veicināšanā.

Teksts: Endija Marcinkeviča

Foto: no Rolanda personiskā arhīva (Rolands 1. no kreisās puses)