Kad sirdī mīt neizsīkstoša siltu jūtu un dziļas pateicības jūra – Marija Slavinska
18. novembrī ilūkstietei Marijai Slavinskai Augšdaugavas novada kultūras centrā “Vārpa” tika pasniegts apbalvojums “Goda novadnieks” nominācijā “Sabiedriskajā darbībā”.
Sūrais rūdījums, ko par savu dzīvi stāsta kara laika bērni, iespiež neizbēgamu zīmogu likteņstāstā. Klausoties Mariju, kas dzimusi 1942. gadā Eglainē, mazliet grūti saprast, kur šis zīmogs signalizētu par netaisnības sajūtu, jo kādreizējā skolotāja, bērnudārza audzinātāja Marija jūt dziļu pateicību par visu, ko dzīve dāvājusi. Par iespēju strādāt ar bērniem ar īpašām vajadzībām, par dievticību, kas izauklēta jau bērnībā, par mātes ceptu maizi, kas sildījusi pēckara gados.
Jūsu dzīve ļoti cieši savijusies ar darbu kopā ar bērniem.
Pēc pamatskolas beigšanas devos uz Daugavpili, kur ieguvu vidējo izglītību Daugavpils 1. vidusskolā (šobrīd Daugavpils Valsts ģimnāzija). Gribēju studēt medicīnu, lai palīdzētu cilvēkiem, bet šo domu nācās atmest praktisku apsvērumu dēļ – studiju laikā nebija pieejamas kopmītnes. Tā vietā devos uz Ļeņingradu (tagad Sanktpēterburga), kur absolvēju A. I. Hercena vārdā nosaukto Ļeņingradas Valsts pedagoģisko institūtu. Pēc šīm studijām bija iespēja sākt strādāt Ilūkstes bērnudārzā, vēlāk arī skolā ar mazākajiem bērniem sagatavošanas grupās, mācot visus priekšmetus.
Tā vien šķiet, ka Jūsu siltums ir bijis tik neaptverams, ka kāds neredzams spēks veidojis ceļu uz darbu, kam vajag lielu spēku.
Kā brīvprātīgā palīdzēju Ilūkstes dienas aprūpes centrā personām ar garīga rakstura traucējumiem “Fēnikss”, bet lielākā daļa darba gadu pagāja Raudas internātpamatskolā, kur mācījās, dzīvoja bērniņi ar īpašām vajadzībām, bērni bāreņi.
Tas noteikti nav tāds darbs, ko var “nodalīt no sevis” vai strādāt tikai pirmdiena – piektdiena režīmā.
1994. gadā sāku strādāt Raudā kā internāta skolotāja, vienu gadu mani pierunāja kļūt arī par direktora vietnieci mācību daļā. Esmu ļoti pateicīga Dievam, ka pati jutos vajadzīga šiem bērniem. Vīrs Henriks bija skolas direktors, viņš nodibināja sakarus ar bīskapu Antonu Justu, un skolā tika atklāta kapela, lai varētu notikt rīta un vakara lūgšanas, svētdienās bērni devās uz Grendzes baznīcu, tāpat bērnus, kas vēl nebija kristīti, kristīja. Bērni paši izvēlējās no pedagogu un darbinieku vidus sev krustvecākus, tā es kļuvu par 5 krustbērniem bagātāka. Ar 4 joprojām komunicējam.
Man bērni visi ir bijuši mīļi, tuvi. Tas bija ļoti atbildīgs darbs, bērnus uz Raudu veda no visas valsts. Kad sāku strādāt, uz Raudu tika atvesti 20 bērni no Imantas bērnu nama. Pa nedēļu dzīvoju ar šiem bērniem, darījām kopā saimnieciskos darbus, mazgājām grīdas, veļu. Viņiem nebija vecāku, kas to varētu iemācīt ģimenē, bet vissvarīgākais ir būt godīgam un skatīties, vai bērns pats tevi pieņem, veidot bērna uzticību, citādi tādu darbu nevar strādāt. Tas nelikās smagi, laikam kopš bērnības biju pieradusi, jo pēckara gados dzīve nebija viegla, daudz strādājām, jau 7 gadu vecumā slaucu govis.
Marijas balsī vīd siltums un mazliet nostalģiska sāpe par lauztiem bērnu likteņiem, kuriem dzīve nebija iedalījusi tās veiksmīgākās kārtis, bet, kad sākam runāt par sabiedriski aktīvu sociālo dzīvi, beidzot manu Marijas lūpu kaktiņus paceļamies humoristiskā smaidā.
2012. gadā Ilūkstē izveidojāt senioru vingrošanas grupu “Palīdzi sev”, 2014. g. – senioru deju kolektīvu “Ozolzīles”.
Pirms tam ar vīru jau sen runājām, ka ir deju kolektīvi jaunākiem cilvēkiem, bet senioriem nav. Ar sociālā dienesta atbalstu izdevās izveidot kolektīvu. Braukājām arī pa mājām, lai sanāktu savākt cilvēkus. Bija vīrieši, kas vispār nekad nebija dejojuši. Četru gadu laikā cītīgi mēģinājām, sagatavojāmies skatēm un 2018. gadā piedalījāmies XXVI Vispārējos latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkos. Mūs daudz aicināja uzstāties, jo senioru deju kolektīvi nebija tik populāri.
Jaunības darba gaitās Ilūkstē Mariju atceras arī kā aktīvu pilsētas padomes deputāti, Marija bijusi līdzās cilvēku dzīves skaistākajos brīžos, reģistrējot jaundzimušos un laulības, vadot bērnības svētkus. Savukārt 2010. gadā tika izveidota Ilūkstes novada pensionāru biedrība “Ilūkstes apvidus pensionāri”, kurā Marija darbojusies kā biedrības padomes valdes locekle, organizēts konkurss “Skaista mana tēvu sēta” , tapušas video liecības “Viņu bagātība ir nodzīvotie gadi”, dokumentējot Ilūkstes vecāko iedzīvotāju dzīvesstāstus.
Marijas Slavinskas dzīve ir tik bagāta ar oficiāliem amatiem un pašiniciatīvas ceļā radītiem darbiem, ka to visu uzskaitīt būtu gandrīz neiespējami. Tāpat šķiet sarežģīti uzskaitīt tos cilvēkus, kuriem Marija vēlētos pateikties. Varbūt Marijas pazemība neļauj aptvert, cik milzīgs ir pašas devums un dāvātais siltums citiem. Taču esmu pārliecināta: ikviens, kuru dzīve savedusi kopā ar Mariju, tāpat zina, ka viņas sirdī mīt neizsīkstoša siltu jūtu un dziļas pateicības jūra – pret izpalīdzīgiem kaimiņiem, tuviniekiem un ikvienu, ar ko kopīgi realizēti darbi.
Foto: Inese Minova
Teksts: Endija Marcinkeviča