Deju kolektīva “Ance” stāsts
Ilūkstes Raiņa vidusskolā tautasdeju tradīcijas ir pavisam senas, kā stāsta skolas direktore Velta Šterna – bērni skolā dejo jau kopš tās pirmsākumiem – teju 100 gadus. Var teikt, ka ikviens kādreizējais dejotājs piemin divas ēras Ilūkstes Raiņa vidusskolas deju vēsturē: laiku, kad tautas dejas mācīja Albīne Čuba un Renāte Ērmane un laiku, kad deju kolektīvs ir pazīstams ar vārdu “Ance”.
Ilūkstes dejotāji – labākie Latvijā
Ilūkstes 1. vidusskolā Albīne Čuba par deju skolotāju strādāja 20 gadus – no 1957. līdz 1977. gadam. Apgūstot daudzveidīgu un plašu deju repertuāru, bērni ir bijuši izcili dejotāji, gūstot ļoti augstus panākumus. 1967. gadā, II Padomju Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, 1.-4. klašu deju kolektīvs kļuva par svētku laureātiem, iegūstot 1. vietu tautasdeju konkursā. 20 gadu laikā Albīne Čuba ar lielu enerģiju un degsmi vadīja tautasdeju kolektīvu, Ilūkstes bērni šos gadus ir plūkuši laurus. Ilūkstieši dejoja daudz, brauca uz PSRS slavenāko pionieru nometni “Artek”, Krimā, ir uzstājušies Vācijas Demokrātiskajā republikā un Maskavā, ir dejojuši Rīgā, Latvijas Nacionālajā operā un Latvijas televīzijā. Albīne Čuba ir likusi stingrus pamatus Ilūkstes tautas dejas vēsturē, uzstādot augstu latiņu viņas darba turpinātājiem.
No 1978. līdz 1992. gadam Ilūkstes 1. vidusskolas deju kolektīva vadītāja bija Renāte Ērmane. Viņa turpināja A.Čubas iesākto darbu, audzinot jauno dejotāju paaudzi Ilūkstē. R.Ērmanes laikā ilūkstieši ir piedalījušies visos skolēnu Dziesmu un deju svētkos, uzstājušies daudzās Latvijas un Lietuvas pilsētās. Renāte Ērmane turpināja A.Čubas laikā iesākto tradīciju – ik gadu pavasarī notika tradicionālais “atskaites koncerts”, kur visi skolas deju kolektīvi Ilūkstes un apkārtnes iedzīvotājiem sniedza skaistu tautas deju koncertu.
Jaunā “Ances” ēra
Kopš 1991. gada Ilūkstes 1. vidusskolā tautas deju kolektīvu vada Anita Meikšāne un Dace Parša. Skolotājas ar lielu sirdsdegsmi un mīlestību turpināja priekšgājēju iesākto darbu. Var teikt, ka 1995. gadā, kad notika VII Jaunatnes dziesmu un deju svētki, radās pirmās vēsmas par Ilūkstes 1. vidusskolas deju kolektīva jauno ēru. Skolotāja Anita Meikšāne atceras: “Toreiz deju svētkos uz laukuma no tribīnēm tika saukts garais nosaukums – Ilūkstes 1. vidusskolas septīto-devīto klašu deju kolektīvs, likās tik gari un neciešami. Jau mums pašiem šo sakot mēle nolūst, kā tad ir tiem, kas aicina? Toreiz šis garais nosaukums tik ļoti uzkrita uz nerva, pat nezinu kāpēc. Mēs ar Daci izdomājām, ka deju kolektīvam ir vajadzīgs skanīgs nosaukums.” Tā, pēc ilgām pārdomām un dažādiem variantiem, Ilūkstes 1. vidusskolas deju kolektīvs tika pie nosaukuma “Ance”, apvienojot deju skolotāju – Anitas un Daces – vārdus kopā. Kopš 2000. gada bērni ar lielu prieku un lepnumu nes šo nosaukumu, mazākie vienmēr izmanto izdevību pastāstīt, kā ir radies nosaukums.
A.Meikšāne stāsta par jaunu tradīciju rašanos: “Ar laiku sapratām, ka visiem skolas kolektīviem vajag kaut ko vienojošu. Nosaukums jau ir, bet radās doma par himnu. Par pamatu toreiz paņēmām Imanta Pauras “Draugu dziesmu”, abas ar Daci sacerējām vārdus.” Šo 25 gadu laikā “Ances” himna ir skanējusi katrā kolektīva dzimšanas dienas koncertā. Skolotāja Anita atminas: “Mēs ļoti grandiozi svinējām, man pat ir saglabājušies daži scenāriji. Mēs katru gadu kaut ko jaunu izdomājām, ir bijuši labdarības koncerti, “Pūķa svētki”, ir bijusi tematika par gadalaikiem, kur ne tikai dejojām, bet izspēlējām mazas ainiņas – ražas svētkus rudenī, braukšanu ar ragaviņām un pikošanos ziemā, Lieldienas pavasarī un vainagu pīšanu vasarā. Katrreiz koncerta noslēgumā bija 1. klases iesvētīšana, jo mazajiem bērniem šis bija pirmais lielais koncerts “Ances” sastāvā.”
Vidusskolēni vienmēr sagatavoja piemiņas zīmes pirmklasniekiem, mazie, turot roku uz sirds, teica “Apsolu!”, kad tika lasīts zvērests. Piemēram, 2015. gada zvērestā bērni solīja katrā koncertā smaidīt un dejot no sirds, skatēs atdot visu enerģiju un prieku, iemācīt saviem vecākiem polku, sargāt tautastērpu kā savu dzīvību, no dienas, kad tiek dots zvērests, dejot vēl 50 gadus, nekavēt mēģinājumus un nest “Ances” vārdu ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Svētku koncerts vienmēr tika noslēgts ar “Ances” himnas dziedāšanu.
“Ances” vārda došanas svētki jeb kolektīva dzimšanas diena tika svinēta katru gadu. Laikam ejot, koncerti notika retāk, bet ne mazāk sirsnīgi. Svētkos vienmēr piedalījās kolektīva draugi no Preiļiem, Jēkabpils, Daugavpils, arī no mūsu novada. Protams, kā jau dzimšanas dienā pieņemts, svētki noslēdzās ar diskotēku vai danču vakaru.
Dziesmu un deju svētku stāsti
Anitas Meikšānes un Daces Paršas laikā “Ance” ir piedalījusies visos Skolu un jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Skolotājas ar “Anci” ir trīs reizes bijušas Skolēnu un jaunatnes dziesmu un deju svētku Laureātu koncertā, tas ir īpašs sasniegums gan skolotājām, gan dejotājiem laikā, kad uz svētkiem sabrauc vairāk nekā 30 000 dalībnieku.
Skolotāja Anita atminas vairākus dziesmu svētkus, katri svētki ir bijuši ar kaut ko īpaši – vai kopējā atmosfēra svētkos, vai piedalīšanās laureātu koncertā, vai dažādi jauniešu izgājieni, kas spilgti palikuši atmiņā: “Reiz skolēnu deju svētkos ar vienu kolektīvu gāja ļoti smagi, nevienā mēģinājumā viņi nevarēja nodejot normāli nevienu deju, un es nevarēju saprast, kas notiek. Mēs gājām parkā, kur nav cilvēku, lecām un vienalga nekas nesanāk. Pēc tam atklājās, ka skolotājas, kas pieskatīja šo kolektīvu, ļāva bērniem nakti negulēt un pa dienu viņi vienkārši nevarēja fiziski izturēt slodzi. Protams, līdz beigām jau viss bija labi, koncertos bērni labi nodejoja.
Īstenībā, visos svētkos viss notikās, lielu “nelaimes gadījumu” nebija. Vienos svētkos kāds paslinkoja, nakti negulējis aizgāja uz medicīnas punktu, lai viņu tur pažēlo, spiedienu pamēra, ūdeni iedod padzert. Citi svētki palikuši atmiņā ar to, ka tiešām paši svētki ir kā trafarets, viss tas pats, kas citu gadu, tikai dejas citas. Atkal citi svētki palikuši prātā ar lielisko atmosfēru.”
A.Meikšāne stāsta, ka izmantoja iespēju un piedalījās arī Vispārējos latviešu Dziesmu un deju svētkos: “Vienmēr piedalījāmies gan bērnu, gan pieaugušo svētkos, jo tad ir jēga, kāpēc tu dejo. Arī vairāk deju repertuārā. Atrast labas dejas nemaz nav tik vienkārši – tādas, kas nebūtu tik ļoti sarežģītas un patiktu dejotājiem.”
“Ances” kādreizējie dejotāji dalās spilgtākajās atmiņās no Dziesmu un deju svētkiem dažādos laikos. Baiba atminas, ka skolotājas Daces vadībā 2015. gadā 5. klases deju kolektīvam svētku grafiks bija diezgan saspringts, bet mazie dejotāji bez blēņām jau nemaz nevar dzīvot! Visu svētku nedēļu sagādājuši skolotājai pamatīgas galvassāpes, bet pēc pēdējā koncerta patīkami pārsteidza vadītāju – mīļš un liels apskāviens, dāvana un prieka asaras gan skolotājas, gan dejotāju acīs, pēc saspringtas un nedaudz trakas nedēļas.
Dāvis stāsta, ka 2013. gadā pirmo reizi piedalījās deju svētkos ar vidusskolas kolektīvu un skolotāju Anitu: “Atceros, stāvējām vārtos un mums cauri skrēja A grupas kolektīvi, kas tikko nodejoja “Aiz ezera augsti kalni”. Toreiz domāju, ka es arī kādreiz gribētu šo skaisto deju dejot. Vajadzēja pagaidīt 12 gadus un pārcelties uz Rīgu, lai šis mazais sapnis piepildītos.” Savukārt, Māra, toreiz otrklasniece, kas 2005. gadā devās uz saviem pirmajiem skolēnu deju svētkiem, atminas, ka dalībnieki apmeklēja koncertu, kur uzstājās Renārs Kaupers. Toreiz viss kolektīvs, sadevušies rokās, devās cauri pūlim, lai redzētu koncertu, bet izvēlētajā vietā priekšā stāvēja lieli vidusskolas puiši no Jelgavas, aiz viņiem neko īsti nevarēja redzēt. Garie puiši ādas jakās, ieraudzījuši, ka mazie bērni neredz aiz viņiem, laipni uzsēdināja visas meitenes sev plecos. Īsts dejotāju, draudzības un vienotības gars!
Vidusskolas dejotāji nevar izvairīties no amizantiem atgadījumiem, Linda dalās atmiņās: “Skolas laikā “Ance” nebija tikai parasts deju kolektīvs. Tas ir stāsts par lielu draudzību, skaistiem koncertiem un jautriem atgadījumiem. Mūsu kolektīvs vienmēr centās turēt augsto latiņu skatēs un koncertos, jo vienmēr gribējām būt labāko vidū, kā arī piedalīties Dziesmu un deju svētkos. Spilgtas atmiņas ir par 2013. gada svētkiem, tie mūsu kolektīvam bija pēdējie skolēnu Dziesmu un deju svētki. Ritēja viens no pēdējiem mēģinājumiem pirms ģenerālmēģinājuma. Puiši kā jau puiši, ļoti sagribēja saldējumu tieši tajā brīdī, kad mums jau jādodas dejot uz laukuma. Tajā dejā bija tā, ka pirmās uziet meitenes un puišiem mazliet jāpagaida savs uznāciens. Brīdī, kad uz laukuma jau bija uzgājuši visu kolektīvu puiši, iztrūka tikai “Ances” – jo mūsu puiši stāvēja laukuma malā un ēda saldējumu. Katros svētkos bija daudz jautru mirkļu, ko joprojām atceramies.”
“Ances” turpinājums
Šodien Ilūkstes Raiņa vidusskolā mīlēt deju un raito dejas soli bērniem māca Mairita Rimoviča un Aina Ozoliņa. M.Rimoviča māca mazos dejotājus no pirmās līdz sestajai klasei, bet A.Ozoliņa turpina darbu ar jauniešiem. Skolotāja Mairita stāsta: “Deju kolektīvs “Ance”, tas ir dejotprieks, tā ir mīlestība pret deju, tās ir bērnu dzirkstošās acis un gandarījums par padarīto!” Skolotāja Aina teic, ka jaunieši ir atraktīvi, jautri un saprotoši, uz viņiem var paļauties. Jaunieši ir draudzīgi, katru jauno dejotāju pieņems un “ievilks” savā pulciņā, iedvesmosies no citiem dejotājiem un vienmēr gribēs iemācīties ko jaunu. Gan mazajiem, gan lielajiem vismīļākās ir jestrās dejas.
“Ances” dejotāji labprāt piedalās visos koncertos, kur tiek aicināti – gan skolā, gan kādā Ilūkstes pasākumā, gan labprāt brauc uz Pilskalni, Dvieti un vēl tālāk, lai parādītu savas prasmes, mirdzošās acis un dejotprieku skatītājiem. Skolotājas ir gandarītas par savu bērnu un jauniešu dejotprieku. Kā teic skolotāja Mairita, tautasdejās ir jāiegulda smags darbs, lai būtu labs rezultāts, bet bērnu smaidošās sejas un mirdzošās acis stāsta, ka viņiem tas patīk, ir gandarījums par paveikto darbu. Skolotāja Aina teic par tautasdejām: “Pirmkārt, tā ir satikšanās. Tā kā jauniešiem mēģinājumi notiek pēc stundām, tas ir laiks, kad steigties vairs nav kur, viņi var satikties, papļāpāt. Tā ir fiziskā aktivitāte. Arī vienkārši iekšējais dzinulis, ka gribas dejot, ka patīk”.
Vidusskolas dejotāji 12 gadu laikā tautasdeju ir iemīlējuši no sidrs. Samanta un Laura teic: ““Ance” ir mīļākais kolektīvs, jau liekas, bez tā nevar dzīvot. Tas ir kā darbs, bet mīļākais darbs, kuru patīk darīt. Tā ir kopības sajūta, kas mūs vieno, esam kā ģimene. Brīži, kad esam viens ar otru pirms koncertiem, mēģinājumiem, kad gatavojamies, tās sajūtas ir ļoti draudzīgas un mājīgas.” Elīna, Oskars un Andris stāsta: “Protams, ir arī grūti momenti, kad negribas nākt, esi piekusis, bet tad saņemies un nenožēlo, ka atnāci uz mēģinājumu. Tas ir laiks, ko forši pavadīt kopā ar draugiem, tā ir daļa no mūsu dzīves. Bija laiks, kad pirms pagājušajiem dziesmu svētkiem mēs gribējām iet prom, jo vairs vienkārši nepatika dejot. Aizbraucām uz svētkiem un sapratām, ka bez dejošanas nevar un turpinām dejot!” Jaunieši ar lielu nepacietību gaida vasaru, kad notiks skolēnu Dziesmu un deju svētki, vidusskolēniem šie būs pēdējie svētki skolas deju kolektīva sastāvā. Visi ar lielu un apņēmīgu “Jā!” saka, ka pēc skolas absolvēšanas turpinās dejot. Kā teic Samanta: “Tas jau tā kā ir iedejots, citas taciņas nav!”
Skolotāja Mairita teic, ka neatsverama veiksmes stāsta atslēga ir atbalsta komanda – vecāki, kuri sagatavo bērnu pirms koncerta un skolotāji, kas palīdz un atbalsta dažādos pasākumos: “Tie ir skolotāji, kas palīdz mazajiem bērniem siet pastalas, kārtot galvas, siksnas, pogas un viss pārējais, tikai tādējādi var visu paveikt!”
Ceļā uz skolēnu Dziesmu un deju svētkiem
Pēc jubilejas koncerta, Anita Meikšāne un Dace Parša ir priecīgas, ka “Ances” stāsts turpinās: “Mums ir prieks, ka Ance ir atdota drošās rokās, ka viss turpinās. Prieks redzēt, ka tas, kas ir iesākts, aug, un cerēsim, ka tas tā arī turpināsies. Prieks, ka pandēmija nespēja to nojaukt. Esam ļoti priecīgas par cilvēku atsaucību un to, cik ļoti Ilūkstei ir svarīga dejošana. “Ance” jau ir visas Ilūkstes kopējais bērns, kopējais kolektīvs.”
Skolotāja Mairita un skolotāja Aina saviem dejotājiem vēl raitu dejas soli, veselību, nezūdošu dejotprieku un pacietību! Doties uz skolēnu Dziesmu un deju svētkiem un izbaudīt lielisko svētku atmosfēru!
Teksts: Māra Multiņa
Foto: M.Multiņas, Anitas Meikšānes, Skaidrītes Guļānes, Mairitas Rimovičas, Lonijas Pupiņas, Lindas Buldures, Zandas Buldures, Baibas Paukštes, Mudītes Jassānes, Lāsmas Zeltiņas, Aleksandras Valteres, Janīnas Kurmes, Vitas Vanaģeles, Marutas Guoģes, Ilūkstes Raiņa vidusskolas un Ilūkstes Bērnu un jauniešu centra arhīvi.
