Darba gaitas, kas pielietas patiesu rūpju un augsta profesionālisma – ginekoloģe Anita Ločmele, pie kuras sievietes gatavas gaidīt mēnešiem ilgā rindā

Ginekoloģe, dzemdību speciāliste Anita Ločmele dzimusi Latgalē, tagadējā Balvu novadā, bet kopš 1993. gada dzīvo un strādā Ilūkstē. Šogad daktere saņēma Augšdaugavas novada pašvaldības apbalvojumu nominācijā ’’Veselības aizsardzība un sociālā aprūpe’’.

Anitas vārds Latvijā gana daudzināts, jo pie speciālistes vairāku desmitu gadu garumā dodas sievietes ne vien no Ilūkstes un tuvējām pilsētām, bet arī tālākiem Latvijas novadiem. Rindas pierakstiem ir garas, un Anitas pacientes paliek uzticīgas gadiem – spilgti rādītāji, kas apliecina ārsta speciālista profesionālismu. Bet vai tas ir tikai profesionālisms, pie kā tik ļoti tiecas pacientes? 

Jau skolas gados apsvērāt domu dzīvi profesionāli saistīt tieši ar medicīnu?

Skolas gados gan labi padevās, gan patika un interesēja ķīmija. Domāju, ka studēšu ķīmiju, bet tieši izlaiduma dienā pēkšņi sapratu, ka ķīmija taču būs sausi. Biju par sevi jau sapratusi, ka man patīk, ir svarīga saskarsme ar cilvēkiem, tādēļ nolēmu par labu medicīnas studijām. Mācības padevās viegli, nokārtoju iestājpārbaudījumus toreizējā Rīgas Medicīnas institūtā (tagad Rīgas Stradiņa univeritāte). Tā pagāja kopā 7 gadi studiju procesā. Interese par ginekoloģiju kā nozari parādījās ap trešo mācību gadu, bija arī jāizvēlas viena no trim nozarēm – terapija, ginekoloģija vai ķirurģija. 

Medicīna šķiet viena no sarežģītākajām, atbildīgākajām nozarēm.

Studiju laiks nebija viegls, mani glāba tas, ka labi zināju ķīmiju, varēju palīdzēt arī citiem. Anatomija, latīņu valoda – to nu gan nācās intensīvi mācīties. Kad vienaudžiem bija laiks arī atpūtai, izklaidēm, mums, medicīnas studentiem, tam īsti nepietika laika. 

Tagad domāju, ka ginekoloģiju un dzemdniecību izvēlējos, jo šajā darbā ir iespēja daudz palīdzēt, man ļoti patīk tieši dzemdniecība. Kad uz apskati pēc dzemdībām ar bērniņiem atnāk sievietes, kuras bija grūtniecības uzskaitē, tu redzi rezultātu – tas ir tas skaistais gandarījums. Arī, kad pacientes, kuras nākušas, jo neizdevās ieņemt bērniņu, pēkšņi uzraksta, ka ir gaidībās – labākais, kas var būt šajā darbā.

Kā no Latgales dzīve Jūs atveda uz Sēlijas pērli Ilūksti? 

Pēc studiju beigām 9 gadus nostrādāju dzimtajā pusē. Arī neatrodoties darbā, jebkurā brīdī varēju tikt izsaukta uz nodaļu. Pa dienu strādāju Viļakas zonālajā slimnīcā (30 km no Balviem). Tas bija “skrējiens”. No rīta uz dzemdību nodaļu (kā nu sanāca – nakts gulēta vai nē), tad jāskrien uz autobusu, kurš varēja arī negaidīti nekursēt, bet uz darbu jātiek tāpat. Braukāju arī ar muitniekiem, šoferi mani jau atpazina – ja eju pa ceļu, tātad jānokļūst darbā vai mājās. Ja nebija, kā nokļūt pēc maiņas mājās, paliku dežūrā. Šāds ritms nogurdināja. Kādā liktenīgā reizē galvenā ārste sāka stāstīt par Ilūksti, jo nupat kā bija atgriezusies no pieredzes apmaiņas brauciena. Sakrita, ka Ilūkstē tajā brīdī meklēja ginekologu. Sazinājos ar Ilūksti, atbraucām ar ģimeni apskatīt. Galvenā ārste Štāle visu izrādīja. Gan dzīvesvietu piedāvāja, gan abām meitām skola tuvumā, viss kājām izstaigājams. Arī vīram atradās darbs, tā visa ģimene mani atbalstīja un 1993. gada decembrī atbraucām uz Ilūksti. 

Kā jūs raksturotu lielākās pārmaiņas un izaicinājumus sieviešu veselības aprūpē, ko esat novērojusi savas 30 gadu prakses laikā?

Šodien pat brīnos, kā mēs kādreiz strādājām. Nebija sonogrāfijas, grūtniecēm bērniņa sirdstoņus klausījāmies ar koka stetoskopu, kas vizuāli atgādina koka trubiņu. Kā gan droši varējām apgalvot, ka viss ir kārtībā?

Varbūt šodien brīžiem ir sarežģītāk komunicēt ar pacientēm, ja internetā atrastas versijas par to, kas varētu būt par problēmu. Labi, ja sakrīt ar ārsta diagnozi. Ja nē, tad stāstu, ka mākslīgais intelekts ir tikai mākslīgais intelekts. Ir vērts šādos gadījumos aiziet pie vairākiem speciālistiem. Varbūt viens neredz to, ko saskatīs cits. Bet pozitīvais ir tas, ka šodien esam informētāki, izglītotāki veselības jautājumos. 

Par dzemdniecību runājot, agrāk tēti bija tā kā “nolikti malā”, nevarēja piedalīties dzemdību procesā, būt līdzās, bet tagad arī pie mums topošās māmiņas nāk kopā ar tētiem, kuri ir ļoti zinoši, uzdod jautājumus. Ir skaisti redzēt, kā vīrieši palīdz sievietei gaidību laikā. 

Vai šodien ir kādas izmaiņas sieviešu reproduktīvajā veselībā, ja salīdzina ar laiku pirms gadiem 30? 

Man šķiet, ka jā, agrāk mazāk saskārāmies ar spontānajiem abortiem, neauglību.  Diemžēl onkoloģiskas saslimšanas vērojamas arvien jaunākā vecumā. Manuprāt, cilvēki agrāk bija veselīgāki. Gan sievietes, gan vīrieši. Redzu, ka jauniešiem šodien nav viegli, ir audzis stresa līmenis, spriedze darbā, nepārtrauktā skriešana ikdienā, augstās ekspektācijas, ar visu jātiek galā. Arī pārtika vairs nav tāda, kā ēdām vēl ne tik senā pagātnē. Kādreiz vairāk paši audzēja, zināja, ko liek galdā. 

Šogad daudz runāts par valsts demogrāfisko krīzi. Maz runā par medicīniska rakstura problēmām ieņemt bērniņu arī tad, ja ģimenes to vēlas.

Vērojams arī, ka sieviešu vecums, kurā izvēlas ģimenes pieaugumu, ir paaugstinājies – pēc 30 gadiem, kas ir saprotami, jo ģimenes vēlas nostabilizēties, varbūt arī bērniņam dot vairāk tieši materiālā ziņā. 

Medicīna ir tā nozare, kurā vērojams dzimtas profesiju turpinājums. Vai jūsu ģimenē tā ir?

Meitas Dace un Aira nav dzīvi saistījušas ar medicīnu, bet mana vecvecmamma bija t.s. pirts sieviņa, kas pieņēma bērniņus. Varbūt no viņas tā mīlestība pret šo profesiju. Man medicīna ir aicinājums, un uzskatu, ka vienaldzīgie nevar strādāt šajā nozarē. Saprotu, ka visiem palīdzēt nevar, bet no sirds cenšos dot katrai savai pacientei labāko, ko iespējams, ar katru parunāties un uzklausīt.

Kas ir tās grūtības, ar ko nākas sastapties ikdienā?

Katrai pacientei ir tikai 20 minūtes laika pieņemšanā. Nav viegli tik ātri pārslēgties, vienmēr gribas vēl padomāt, vai tiešām visu izdarīju, gribas veltīt vairāk laika, jo katra ir “mana meitene”. Ļoti pārdzīvoju par savām pacientēm, kurām ir onkoloģiskās saslimšanas. Visādi ir bijis – gan paraudam kopā, gan papriecājamies.

Kas Jums palīdz atgūt spēkus?

Tā noteikti ir mana ģimene. Vasarā eju parušināties dārzā, siltumnīcā. Ir brīži, kad, atnākot no darba, vajag mazliet klusumu, pabūt ar sevi.

Pēc sarunas ar Anitu nepamet sajūta, ka tā ir cilvēcība un siltums, ko gluži kā deficītu šodienas steidzīgajā ritmā dodas sajust sievietes pie dakteres, jo Anitai nudien tā ir daudz. Dakteres kabineta plaukts piepildīts ar mazuļu fotogrāfijām rāmīšos. Pacientes, kurām tik trauslā un vienlaikus spēcīgā dzīves brīdī daktere bijusi līdzās, jūt tuvību, uzticot ģimenes skaistākos brīžus, vēloties dalīties. Anita atzīst, ka mirkļos, kuros spēku nākas pameklēt ārpus sevis, pietiek ar “acs uzmešanu” fotogrāfijām. Tās spēcina un silda. 

Teksts, foto: Endija Marcinkeviča