Ilūkstes Mototrases pamatlicējs Vitālijs Kurmis atskatās uz pirmsākumiem
Kopš 2005. gada, kad Vitālijs Kurmis ar domubiedriem uzsāka darbu pie Ilūkstes mototrases izveides, Ilūkste nav iedomājama bez trases, bez motosporta un ikgadējā motokrosa. Vitālijs šogad saņēmis Augšdaugavas novada pašvaldības apbalvojumu “Goda novadnieks” nominācijā “Sportā”.
Sports V. Kurmim bijis asinīs kopš agriem gadiem, arī skolas laikā, mācoties Bebrenes sovhoztehnikumā par veterinārfeldšeri, trenējies distanču slēpošanā. Neizpalika panākumi, gūta uzvara Latvijas tehnikumu spartakiādē.
Kāds bija mototrases izveides process – no idejas līdz pirmajam braucienam?
Tas notika organiski, dabiski. Ar domubiedriem sākām runāt par to, ka vajadzētu pašiem kaut ko sākt darīt, jo interese jau bija. Vietā, kur tagad ir trase, pirms tam bija karjers, izgāztuve. Sākumā bijām ap 10 cilvēki, kas, sava entuziasma vadīti, darbojāmies. Sākām visu paši – kāds atbrauc ar savu buldozeru, stumj ceļu, cits vēl ar savu tehniku. Neviens nedomāja par finansēm, katrs vienkārši palīdzēja ar to, ko varēja. Nedomājām arī, kas un kā būs pēc tam. Laiks, kad iesākām veidot, vispār bija tāds pārmaiņu laiks, daudz kas tapa vairāk pašiniciatīvas dēļ.
Pirmajā gadā vairāk savā starpā rīkojām sacensības, bet jau 2007. gadā izdevās sarīkot lielākas sacensības, ne vairs tikai savā domubiedru vidū. Oficiālas sacensības rīkojot, arī tiesnešiem jābūt sertificētiem, tolaik “sametāmies” paši, pietika ar 5 – 10 latiem. Pirmajos gados meklējām un arī izdevās piesaistīt sponsorus.
Laiki mainījušies…
Nodibinājām biedrību, ir rakstīti arī projekti. Piemēram, tiesnešu māja tika uzcelta pateicoties finansējuma piesaistei. Šobrīd sacensību rīkošanā mums ļoti palīdz Augšdaugavas novada pašvaldība, to novērtējam. Nepieciešams operatīvais dienests, kas nav lēti, balvas, visam jābūt pareizi noorganizētam. Ir gan izdevumi, gan darbs jāiegulda.
Vai Jums bija kāds paraugs vai vīzija par to, kādai tieši šai trasei vajadzētu izskatīties?
Nē, tādas vīzijas nebija, bet Ilūkstes mototrasē ļoti veiksmīga ir labā pārredzamība, jo trase ir karjerā, tādā kā ieplakā. No piebraucamā ceļa var visu pārredzēt, jo tas ir augstāk, labs reljefs tādā ziņā. Var iet apkārt trasei un tāpat redzēt visas trases garumā, kur, kas notiek.
Kā pārdzīvojāt Covid laiku? Motokrosa rīkošanai tomēr neder neziņa, vai pēc nedēļas atkal varēs pulcēties.
Tas bija vienīgais gads, kad netika rīkots motokross. Visi bijām vienādā situācijā, neviens nezināja, kā būs. Motokrosam gatavojamies laicīgi. Sacensību dienā tie ir ap 30 cilvēkiem, kam tā ir pilna darba diena, operatīvie dienesti jāpiesaka laicīgi.
Šodien trasi aktīvi izmanto arī treniņiem?
Šķiet, ka ar laiku to braucēju, kas ikdienā trenētos, paliek mazāk, bet tā nu gan nav, ka nebūtu, kas brauc.
Trasi iesākāt veidot pirms 20 gadiem, bērni izauguši tur. Motosports ir ekstrēms.
Draugu, paziņu bērni arī izauguši trasē, ne bez traumām. Bet to jau dzīvē nekad nevar zināt, iesi pa ielu – arī kaut kas var notikt. Statistiski futbols ir vistraumatiskākais sporta veids. Drīzāk grūtāk ir redzēt, kā vecāki bērnu “velk aiz ausīm” uz tā motocikla. Redzi, ka bērns negrib, bet vecāki grib. Saviem dēliem neesmu uzspiedis, bet jautājis, vai grib. Paši ir interesējušies, auguši kopā ar to visu. Mammas sākumā sacensībās grieza galvas prom, lai neredzētu.
Vai ir kādas sacensības, kas īpaši palikušas atmiņā?
2012. gadā notika Baltijas kauss retro motokrosā, sacensības notika 2 vietās Lietuvā, 2 Igaunijā un 2 Latvijā. Latvijā – Stelpē un pie mums, Ilūkstē. Ilūkstē piedalījās 95 retro blakusvāģi, tas mums ir bijis rekordliels skaits, jo parasti blakusvāģi bijuši ap 20-30. Arī tas, man šķiet, palīdzējis pozitīvi iedot Ilūkstei lielāku atpazīstamību.
Tad vēl bija gadījums, arī 2012. gads, kad rīkojām Skijoringa sacensības. Laikapstākļi sacensību rīkošanai bija piemēroti, visi nepacietīgi gaidījām. Ārā lieli mīnusi, trase sagatavota – zem sniega kārtas ledus, kas skijoringā ir vēlams. Dalībnieku pieteicies daudz, bet tā nu iznāca, ka lielie mīnusi sāka pārvērsties siltā saulē, un sniegs, ledus kusa. Rezultātā braucienu skaitu samazinājām no 2 uz 1, un ar slēpēm dalībnieki devās kārtīgos dubļos! Neviens gan negribēja “plinti mest krūmos”, dalībnieki tomēr paši piekrita piedalīties, lai gan slēpes lūza. Saprot jau, ka laikapstākļus neviens nevaram kontrolēt. Bet tādu kārtīgu ziemu tā arī nav pēdējos gados, lai varētu atkal noorganizēt skijoringu.
Vēlos jautāt Vitālijam, vai ar šodienas pieredzi būtu gatavs iesaistīties atkal, uzsākt šādu projektu no jauna, bet saprotu, ka lieki, jo Vitālijam diez vai ir skaidrs, kā tas ir – nedarīt!
Teksts: Endija Marcinkeviča
Foto: Inese Minova