Atmiņas

Afganistānas karš (saukts arī par Padomju – afgāņu karu) bija karš starp Afganistānas Demokrātiskās Republikas un PSRS armijām no vienas puses un vietējiem modžahediem no otras puses. Modžahedi saņēma atbalstu no ASV, Sauda Arābijas, Lielbritānijas, Pakistānas un citām valstīm. Karš ilga no 1979. gada decembra līdz 1989. gada februārim, kad tika pabeigta PSRS karaspēka izvešana no Afganistānas.

Padomju iebrukuma dēļ ASV un virkne Rietumu valstu boikotēja 1980. gada Vasaras Olimpiskās spēles Maskavā.

Jau 1979. gada maijā bija pieņemts lēmums par īpaša “musulmaņu bataljona” izveidošanu Galvenās izlūkošanas  pārvaldes paspārnē. Ietērpti afgāņu armijas formās, 600 desantnieku tika gatavoti iesūtīšanai Afganistānā. 27. decembrī viņi jau atradās Amina personīgās apsardzes vidū. 25. decembrī uz Kabulu un Bagramu tika pārvietota gaisa desanta divīzija. 350 pārlidojumu, ap 4 tūkstošiem desantnieku, vairāk nekā tūkstotis tonnu munīcijas – divu dienu laikā. Padomju specvienības operācijā “Vētra-333”  tika nogalināts Afganistānas prezidents Hafizulla Amins, operācijas rezultātā Afganistānā pie varas nāca prognozējamākais un Maskavai paklausīgākais Babraks Karmals.

Ievešanai Afganistānā steigā tika izveidota 40. armija (liela daļa sākotnējā personālsastāva bija rezerves karavīri, kas mobilizēti Vidusāzijas republikās). Tā tika nodēvēta par “Padomju karaspēka ierobežoto kontingentu Afganistānā” (krievu: Ограниченный контингент советских войск в Афганистане). Laika posmā no 1979. gada 25. decembrim līdz 1989. gada 2. februārim Afganistānā dienestu veica 620 000 padomju karavīru, no kuriem PSRS un apvienotajos spēkos bija 525 200 (62 900 virsnieku), papildus robežsardzē un citās Valsts Drošības komitejas  vienībās 90 000 cilvēku, kā arī Iekšlietu ministrijas un milicijas 5000 cilvēku.

Par Afganistānas Demokrātiskās Republikas lūgumiem pēc PSRS militārās palīdzības un sarunām ar Maskavu tolaik publiski nekas nebija zināms. Arī karam sākoties, patiesība par kalnainajā valstī notiekošo tika rūpīgi slēpta.

Pats fakts par karu Afganistānā un kritušajiem padomju puišiem bija noslēpumā tīts līdz pat 1984. gadam. Tur pabijušos PSRS totalitārais režīms uzraudzīja, un viņiem bija aizliegts izpaust jebkādu informāciju par dienesta vietu un tur pieredzēto. Afganistānas vārds neparādījās arī uz kritušo kapa plāksnēm.

 

PSRS izraisītajā bezjēdzīgajā karā Afganistānā pret savu gribu tika iesaistīti  3640 Latvijas obligātā militārā dienesta karavīri. 177 tika ievainoti, 63 gāja bojā, viens vēl joprojām ir bezvēsts pazudušo sarakstā.

 

 

[spoiler title=”Bezjēdzīgā kara sākumā starp skorpioniem un tuksnesī ziedošām tulpēm (Gunārs Rubļevskis)”]

 

Gunārs Rubļevskis no Raudas dienēja Afganistānā 17 mēnešus – no 1980. gada 1. janvāra līdz 1981. gada 3. maijam.

 

Tagad Gunārs ir remontstrādnieks SIA “Ornaments” Ilūkstē un kurinātājs ziemas periodā Raudā.

 

Viņa kara stāstā bez skaudruma pavīd arī dabas skaistums, joki un karavīru ciešās draudzības saites.

 

Pabeidzis Eglaines pamatskolu 1975. gadā, viņš iestājās Maltas sovhoztehnikumā, nomācījies par tehniķi – celtnieku  3 gadus un 8 mēnešus, uzsāka darbu savā specialitātē sovhozā “Eglaine”.  1979. gada 14. maijā 19 gadu vecumā Gunārs tika iesaukts dienēt Padomju Savienības Bruņotajos spēkos. No Daugavpils viņš kopā ar citiem jauniešiem nokļuva Rīgā, PSRS armijas centrālajā bāzē. Jauniesauktie ar vilcienu devās uz Ļeņingradu (tagadējo Sanktpēterburgu). Viņiem tika novadīta ekskursija pa pilsētu, vēlāk ar vilcienu devās uz Ļeņingradas apgabala  Kingisepu Tā atrodas Lugas upes krastā, 114 km uz dienvidrietumiem no Sanktpēterburgas un 20 km uz austrumiem no Narvas. Kingisepas rajonā atradās karaspēka daļa, kurā atradās sapieru pulks: “Sapieri dara visu – mīnē, spridzina,  ceļ“ – saka bijušais PSRS armijas sapieris.

Līdz 1979. gada rudenim Gunārs kopā  ar citiem dienošajiem cēla dažādas ēkas, galvenokārt bruņu tehnikas  novietnes, pusgadu paralēli  piedalījās sapieru apmācībās. Novembrī ļoti strauji tika salasīta bruņu tehnika no visa Ļeņingradas apgabala. Tā tika krauta uz vilciena platformām, Gunārs kopā ar citiem uzzināja, ka tiks sūtīti uz  Afganistānu. Šajā braucienā devās daudzi latvieši, krievi, poļi, ukraiņi, baltkrievi, lietuvieši u.c.  Ceļš veda uz Uzbekistānu – Termezu. Brauciens ilga 8 diennaktis.  Termezā karavīri tika noturēti vairāk kā mēnesi – līdz 1980. gadam janvāra pirmajām dienām. Tad ar visu bruņutehniku cēlās pāri Amudarjas upei pār kuru bija izveidots pontona tilts: “Mēs tikām novirzīti uz Čārīkāru, netālu no Bagramas lidostas. Uz akmeņaina, tukša lauka Parvānsas provincē  slējām teltis, mocījāmies līdz pavasarim – salām, dzīvojām netīrībā, tā valdīja visapkārt, sākumā nekādas citas kustības nenotika” –  atceras Gunārs.

Dislokācijas  vietā  19. atsevišķais sapieru   bataljons, kas bija saslējis 1 km rādiusā  “telšu pilsētu”, apmīnēja tās robežas, lai izvairītos no tiešiem vietējo uzbrukumiem un tiem nebūtu iespēja piekļūt armijas nometnei: “Kā nostrādāja signālraķete kādā teritorijas robežas posmā, vienmēr visi  bija gatavi vērst uguni pret “dušmaņu” uzbrukumiem,  parasti tie notika naktīs.”

1980,.gadā, atnākot pavasarim, sāka kust visas kalnu pārejas, varēja atstāt vienmuļo dzīvi telšu pilsētā un doties kaujas operācijās: “Tad arī sākās visas nelaimes!” – dalās atmiņās bijušais Afganistānas kara veterāns.

Neskatoties uz kara apstākļiem, Gunārs aizrāvās ar fotografēšanu, iemūžinot  daudzās fotogrāfijās  savus cīņu biedus, Afganistānas dabu un sadzīvi. Visskaistākais laiks bija pavasaris, kad tuksnesī ziedēja savvaļas tulpes. Pēc laika tās nomainīja sarkani magoņu lauki. Ikdienā bija jācīnās ne tikai ar apšaudēm un spridzināšanām, bet  arī ar skorpioniem, zirnekļiem un čūskām, kas uzmācās “nometnei: “Pa visu laiku ko dzīvoju tur, nebiju dzirdējis, ka kāds karavīrs būtu sakosts. Bet par to, ka tika iegūtas čūskādas un no tām taisītas skaistas pulksteņu siksniņas, gan biju dzirdējis un redzējis” – atceras Gunārs. Pavasarī bija patīkami vēss, bet vasaras  ļoti svelmainas, karavīri cēlās ik dienu pulksten  4.00 no rīta, lai varētu līdz  pulksten 10.00 padarīt ikdienas uzdoto: “Dzīvojām +45 grādu karstumā, ielec blakus grāvī ar visām drēbēm un nopeldies, kamēr mēro 200 m līdz teltij, atkal viss esi nožuvis, turpini  dzīvot karstumā.”

Gunāra uzdevums bija vadīt bruņumašīnu, kurai klāt bija piemontēts indukcijas mīnu meklētājs. To nolaižot uz ceļa, mašīnai braucot ar 5 km stundā, “mīnu uztvērējs” atrodot mīnu, automātiski nobremzēja bruņumašīnu, tad varēja kāpt ārā no tās un “savākt” mīnu. Trūkums šiem mīnu  meklētājiem bija tāds, ka tie uztvēra tikai metāla mīnas. Bet tajā laikā jau Afganistānai bija piegādātas mīnas plastmasas ietvaros, un šāda veida mīnas konstatēt nebija viegli, tās nācās meklēt ar suņiem. Ja  mīnas nevarēja demontēt, mašīnu kolonna, kas stāvēja bruņumašīnai aizmugurē, tika “padota atpakaļ” un mīnas tika uzspridzinātas, lai mašīnu kolonna droši varētu virzīties tālāk. Visvairāk samīnētu ceļu bija kalnu rajonos. Apgabalā, kur atradās Gunārs, sevišķi tas bija vērojams ceļā uz dimantu raktuvēm.

Ikdiena kara stāvoklī, kā atzīst Gunārs: “Bija ļoti smaga, jebkurā brīdī varēja sūtīt tur, kur  risinās kādas kaujas, visu laiku pavadījām stresā. Bija jācīnās arī ar dabas stihijām – lielo karstumu vai smilšu vētrām, un  arī utīm.”

 

Gunārs arī pavadīja autokolonnas līdz lielajai bāzei Termezā, kolonnā parasti brauca ap 30 mašīnas, kurām uz dažādām provincē izvietotajām armijas daļām bija jāatved pārtika, celtniecības materiāli, degviela. Ceļā uz vienu pusi bija jāpārvar 400 km – 3 dienu braucienā gan turp, gan atpakaļ. Viss bija saplānots, ieskaitot apstāšanās, nakšņošanas, bīstamākās, ātrāk pārbraucamās vietas: Virsnieki bija gudri. Mūsu bataljona apakšpulkvedis bija ukrainis – ļoti prātīgs, gudrs cilvēks, mācīja mūs visas lietas par spridzināšanām. Priekš sapiera viņš bija ideāls, ļoti lēns, neko nesasteidza, visu darīja prātīgi, nekad nepacēla balsi, nebļāva, nepsihoja, karavīriem viņa mācītais bija skaidri saprotams.”

Kad automašīnu kolonna sasniedza Amudarjas upi, tai  vienmēr bija liegts to šķērsot, bija jāgaida 2 nedēļas kad no otrā krastā esošās Termezas kara bāzes piekrauj  pilnas  automašīnas, lai tās dotos atpakaļ Afganistānas iekšienē.

Mērojot lielos ceļus, Gunārs ar bruņumašīnu brauca kolonnas aizmugurē, šī pozīcija bija visbīstamākā, sprādziena gadījumā triecienvilnis mašīnas “kapāja” aizmugurējā kolonnas daļā. Braucot  kalnos bija cita braukšanas stratēģija. Bruņumašīna  tika mainīta vietām, kalnos parasti tika palaists liels veltnis “tralis”, kas  svēra vairākas tonnas, zem tā sprāgstošā  munīcija padevās. “Trali  stūma tanks,  automašīnas ar karavīriem tika pasargātas. Lielie ceļi apvidū bija labā stāvoklī. Virzoties uz Uzbekistānas robežas pusi,  kalnu apjoms izbeidzas, uzpūšot stiprākam vējam, lielie ceļi pārvērtās smilšu kāpās. Tās nācās tīrīt ar smago tehniku.

Afganistāna bija bagāta   ar granātābolu, persiku dārziem. Pa retam sastopami zīdkoki. Sapieru bataljons dzīvoja 2,5  km virs jūras līmeņa, ielejas klāja ciemi (kišlak), lauki. Vietējie  audzēja daudz vīnogulājus, viņu mītnes  slēpās aiz augstām sētām: “Viņi gatavoja savu “kiš miš”, pārdodot to celofāna maisiņos. Grādīgo dzērienu pārdeva pa puslitram par 50  “afgāņiem.” Afganistānā alkohols  ir aizliegts ar likumu.

Gunārs kalnos piedzīvoja dažādas kauju operācijas. Reiz divas nedēļas dzīvojot apšaudēs, pienāca  brīdis, kad  beidzās pārtikas krājumi. PSRS armijas lidojošie helihopteri  ik palaikam izmeta pārtiku, pēc tās varēja doties nakts melnumā: “Ciešot badu, zem apšaudes ugunīm, rāpojām pēc maizes un kartupeļiem.”     Nokļūstot Afganistānā, sākumā karavīri bija slikti apgādāti ar pārtiku. Cigarešu norma dienā  zaldātam bija 12 cigaretes. Daudzi nesmēķēja, tukšās mīnu kastes pildījās un stāvēja pilnas ar bezfiltra cigaretēm.  Tās zaldāti mēģināja pārdot vietējiem.  Gunārs atceras dienu, kad karavīriem nācās atkal ciest badu, bezizejā nācās šaut baložus: “Majors rūpēdamies par saviem karavīriem, sāka šaudīt baložus, aiznesa tos  armēnim pavāram, lai dīrā nost spalvas un gatavo plovu, pavārs  ķērās pie darba, neaizmirstot plovā sabērt labi daudz rozīnes, toreiz sanāca garšīgas vakariņas, un neviens neko neiebilda un nesmādēja”, “Kalnos mūs varēja nošaut jebkurā brīdī –  vai tā bija diena vai nakts.” Esot aplenkumā kalnos, dzīvojot vairākas nedēļas izveidotajā nometnē, karavīri sastapās arī ar ūdens trūkumu, kaut blakus tecēja vairāki strauti, ūdeni ņemt no tiem bija bīstami, vietējie noslēdza akas, ūdens kļuva nelietojams, vairojās dažādas infekcijas, saindēšanās bija neizbēgama: “Kādā vakarā, iebraucot kalnu ciematā, nācās uzlauzt vietējo veikalu un savās smagajās mašīnās pārkraut pustonnu ābolu, jo nometnē zaldāti cieta  lielas slāpes. Ūdens trūkuma dēļ, nedēļu nācās grauzt ābolus, vismaz tie kaut kā glāba.”. Par ūdeni visu laiku bija jācīnās un jārūpējas. Karaspēka daļā bija sava ūdens apgādes rota, viņu uzdevums bija doties kalnos, meklēt strautus, tos “aiztaisīt”, sasmelto ūdeni filtrēt,  attīrīt  un vest to uz telšu pilsētu. Daļā tika uztaisīta  pirts, kā arī maizes ceptuve. Labi maizes cepēji bija karavīri no Vidusāzijas republikām – uzbeki, tadžiki. Viņiem izdevās cept ļoti garšīgu balto maizi. Laikam ritot, pārtikas piegāde un kvalitāte uzlabojās.-

Tikt atvaļinājumā dienesta laikā Gunāram neizdevās: “Tikai draugam Raimondam Keirānam biju iedevis aizvest uz mājām saraktās savvaļas tulpes, lai mājinieki iestāda, bet tās mūsu zemē neieaugās. Runājot par vietējiem Afganistānā – viņiem ir pavisam cita mentalitāte un dzīvesveids, mēs  toreiz bijām iebrucēji no svešas valsts viņu dzimtenē, un mēs uz turieni devāmies ne savas brīvas gribas pēc”- atzīst Gunārs.

Ar vietējiem iedzīvotājiem nebija problēma sadzīvot, bet vienmēr nedrīkstēja zaudēt modrību, bija jāuzmanās. PSRS armijas karavīri  palīdzēja arī vietējiem gan ceļu sakārtošanā, gan tiltu būvē. Pats kara sākums bija mierīgs, vēlāk mainījās politika,  Afganistānā tās sabiedrotie ieveda ieročus, sākās nopietna gan iekšējā, gan ārējā karošana: “Bija gadījumi, kad atņēmām vietējiem afgāņiem Napoleona laika plintes – musketes. Kaut viņiem ieroči bija veci, jau no mazotnes tie bija blakus katram bērnam, tā ir cita  domāšana, uztvere, dzīves jēga. Mazs puika, ejot pa ceļu ar plinti plecā, bija bieža parādība, mēs nestājāmies, neņēmām viņam to nost. Bet bija arī gadījums, ka no “mūsu puses”  kāds pulkvedis atļāvās ļoti sliktus “izgājienus”, par kuriem nebija labas sajūtas, reiz vedot  kādu no lidostas uz mūsu armijas daļu, pa ceļam, uz lauka strādāja vietējie, blakus skraidīja viņu suns, man pavēlēja apstādināt automašīnu, un pulkvedis vienkārši paņēma un suni nošāva. Tāda bija viņa “izklaide”, ko tie cilvēki varēja par  mums labu padomāt?.” – atceras  Gunārs.

Afganistānas kara sākumā vēl nebija izveidots aktīvs  pretošanās kustības  tīkls,  vairāk tās mobilizējās Afganistānas dienvidu daļā: “Tie ar kuriem nācās saskarties, bija vietējie “afgāņi – komjaunieši”, viņi patrulēja pa pilsētu, ciemu ielām ar pistoli aiz jostas, kad mēs iebraucām pilsētā, nāca klāt, draudzīgi parunāties, kaut mēs viens otru nesapratām, bet vienmēr varēja kaut ko sarunāt, pārdot piemēram,  vecus zābakus, un par saņemtajiem  30 “afgāņiem”  aiziet  nopirkt “fantu” vai “coca-cola”,  šie dzērieni priekš mums bija brīnums.” – pasmaida Gunārs. Vienmēr notika liela tirgošanās: “Afgānim  vajag lauzni, viņš gatavs pirkt, samaksāt summu,  vietējā tirgū varēja  nopirkt  piemēram,  firmas saulesbrilles, kas Termezas  lidostā maksāja lielu naudu – 30 krievu rbļ. Aizstiepām vecu gultu pārdot, vietējais celofāna maisiņā pretī deva Šveices pulksteni.” Materiālo vērtību skala bija ļoti plašā amplitūdā, un toreiz krievu karavīrs, esot Afganistānā, iepazina daudzas Rietumvalstu preces, pēc kurām arī kāroja. “Uz mūsu armijas daļu bieži nāca vietējie ar savu produkciju. Kāds uz muguras stiepa lielu grozu, pilnu ar persikiem.   Mēs labprāt atbalstījām viņus un  samaksājām par augļiem.” 

 

Gunāra dienesta laikā, esot Afganistānā, negāja bojā neviens viņa cīņu biedrs. Pats Gunārs netika ievainots,  vienīgi tika  hospitālizēts uz laiku “dzeltenās slimības” dēļ, ko izslimoja liela daļa bataljona karavīru. Sapieru bataljonā bija sašautie un citādi ievainotie, bet nebija neviena letāla gadījuma. Gunārs uzsver: “Tas bija tikai pats Afganistānas kara sākums…”

 

“Mājās mūs palaida 10 cilvēkus” – atceras Gunārs. 1981. gada 3. maijā Gunārs kopā ar citiem izlidoja no Kabulas uz PSRS – Ašhabadu (Turkmēnijas PSR, tagadējo Turkmenistānu), pēc tam sekoja 3 dienas ar vilcienu  līdz Maskavai. Maskavā Gunārs kopā  ar vairākiem latviešiem pārsēdās vilcienā uz Latviju: “Izkāpu no rīta 6.00 Rēzeknes stacijā kopā ar rēzeknieti Ernestu Rinkeviču. Viss tuvs un pazīstams, kluss, biju priecīgs atgriezties Latvijā, mājās. Apciemoju vecomāti, tad devos uz Eglaini. Man bija 21 gads – visa dzīve priekšā! Atbraucu mājās, pavasaris, bērziem jau saplaukušas zaļas lapas.”

Ar visiem pārbraucieniem līdz  mājām Gunārs ieradās 10 dienas ātrāk pirms iztecēja viņa dienests PSRS armijā.

Jautājot Gunāram, kas visspilgtāk viņam palicis atmiņās no Afganistānas, viņš atbildēja: “Krāšņās, ziedošās tulpes tuksnesī!”

Ar  Gunāru Rubļevski  sarunājās

Augšdaugavas novada  pašvaldības

Ilūkstes pilsētas administrācijas

sabiedrisko attiecību speciāliste

Aija Piļka

[/spoiler][spoiler title=”Mēs nevarējām aptvert tā brīža  nopietnību –  būt karā! (Jānis Dilāns)”]

 

Jānis Dilāns Afganistānas karā piedalījās no 1980. gada 5. aprīļa  līdz 1981. gada 23.  jūnijam.

Dienesta vietas Afganistānā:  Polehomrī, Nahrin,  Mazārešarīfa, Kondūza, Baglāna.

 

Ar viņu – bijušo PSRS armijas 395. pulka, 6. rotas, 1. vada komandieri tiekos Dvietē 2020. gada 26. maijā.

 

Jānis ir dzimis 1960. gada februārī. 1975. gadā beidzis Dvietes 8-gadīgo skolu. Pēc tam iestājies Maltas sovhoztehnikumā, apgūstot tehniķa – celtnieka specialitāti. Vidējo speciālo izglītību ieguvis 1979. gada 7. martā.

 

Dienesta uzsākšana  PSRS armijā

1979. gada maijā, 19 gadu vecumā. Jānis tika iesaukts Padomju armijā.

“Sākumā dienēju Latvijas PSR Republika (A.P. piez.: no 1991. gada 6. septembra Latvijas Republika). Ādažos atradās mācību pulks. Mācījos Seržantu skolā. Mācību laiks noritēja raiti. Tajā laikā netika nekas minēts par to, ka mēs tiekam gatavoti Afganistānas karam. 1979. gada oktobra beigās pabeidzu skolu, izbaudīju piešķirto 10 diennakšu atvaļinājumu, nosoļoju 17.  novembra svētku parādē Rīgā, un  visi Seržantu skolas beidzēji tikām nosūtīti uz dažādām PSRS vietām.  Es nokļuvu Kaļiņingradā, Motorizēto kājnieku pulkā, pildot rotas vecākā pienākumus.

 

Ceļš uz Afganistānu

“Karš Afganistānā sākās  1979. gada Ziemassvētkos – 25. decembrī. 1980. gada janvāra sākumā pēkšņi man tika dota pavēle  sagatavot karavīrus sūtīšanai “aiz robežām”. Pārsvarā tika prasīti karavīri ar autovadītāja apliecībām. Daudzi labprāt pieteicās: “O,  dosimies aiz robežām!” Neviens jau nezināju, arī es, kurp tiks sūtīti. Paklīda baumas, ka būs jādodas uz Dienvidāfriku, ka tur vajadzēšot mazāk dienēt. Februāra sākumā pienāca brīdis, kad atskanēja trauksme. Nakts vidū tika uzcelti kājās visi 3 bataljoni – ap 1000 cilvēku tika nosūtīti uz Klaipēdu (A.P. piez.: Lietuvas PSR Republika, no 1991. gada 6. septembra  Lietuvas Republika). Klaipēdā formējās jauns pulks. Pamatā tas tika formēts no mūsu bataljoniem, ja kāds pietrūka, tika atsūtīts no citiem militāriem formējumiem. Pulks kārtojās kara vilcienu ešelonos –  uz viena vilciena sastāva atradās viens bataljons. Ešelonu platformas piepildījās  ar kara tehniku – mašīnām, ieročiem, munīciju, paši karavīri atradās vagonos. Manā rotā bija daudzi no Latvijas PSR, bet ne latviešu tautības. Pašā kara sākumā uz Afganistānu  latviešus sūtīja maz.  Pa visu rotu varēja atrast tikai dažus latviešus. Kara vilcienu ešeloni brauca pārsvarā naktīs. Dienas laikā tie tika slēpti, virzīti staciju neitrālās zonās.  Ar visu militārās tehnikas “iekraušanu”, ceļā  pavadījām 19 diennaktis, pilni neziņas – uz kurieni tiekam vesti. Vilcienu ešeloni no militārās kravas un karavīriem tika atbrīvoti naktī Uzbekijas PSR Republikā (A.P. piez.: no 1991. gada 1. septembra Uzbekistānas Republika), 60 km no Termizas pilsētas, kas robežojās ar Afganistānu. Atrodoties tur, tad arī sapratām, ka mums būs jāpāriet Afganistānas robeža. Nonākot Termizā, dažas dienas notika militāras apmācības, tika iedoti jauni ieroči un formastērpi. Vēlāk, ja militārajās operācijās mainījās kāda situācija, viss tika dots jauns. Tas bija viens moments,  kad jau bijām pāri robežai, Afganistānā. Tika dota pavēle, mūs noinstruēja kā rīkoties. Nedrīkstējām šaut, iet sieviešu pusē, kontaktēties ne arvienu. Sākumā bija doma –  ievest krievu karaspēku, nemiernieki nobaidīsies un viss miermīlīgi beigsiess,  un  PSRS armija tiks  uzņemta  ar “Urrā!”. Bet, diemžēl tā tas  nenotika.  Situācija  krasi mainījās – nemiernieki uzvedās aizvien agresīvāk.”

 

Pirmais uzdevums

Sākumā mūsu uzdevums bija apsargāt ceļu, pa kuru nāca iekšā automašīnu kolonas ar pārtiku. Vietējie modžahedu grupējumi  šāva, dedzināja, spridzināja  krievu armijas mašīnas. Mums tās bija jāapsargā, bet  šaut mēs nedrīkstējām. Tikai stāvējām ar ieročiem rokās, lai iebaidītu nemierniekus. Daudzi mūsu karavīri, nepretojoties tika nošauti un uzspridzināti. Neaizstāvēšanos ilgi nevarēja izturēt.  Redzot reālo situāciju, kad tika nogalināti tik daudz krievu armijas karavīru, attieksme no armijas augstāk stāvošajiem  tika mainīta. Beidzot tika dota pavēle – atļauja aizstāvēties.  Mēs varējām “bliezt pretī”. Un no mums sāka  jau kaut cik baidīties. Sākumā šaut varējām gaisā un garām, bet nevis tieši  mērķī  pa  cilvēkiem, lai otra puse sāktu saprast. Vēlāk sākās karš ar  pašaizsardzību.

 

Kritušā karavīra “birka”

Man ukraiņu draugs ložmetējnieks  Sergejs Ļitvinovskis,  ar kuru kopā dienējām Kaļiņingradā. 1980.gada pavasarī, kad nonācām kopā Afganistānā, viņam vajadzēja beigt dienestu un atgriezties mājās pie sievas un bērniem. Viņš rakstīja sievai: “Rakstu pēdējo vēstuli, vairāk vēstules negaidiet, bet gaidiet mani…”  Viņš aizgāja bojā – “krita izpildot karavīra pienākumu”. Tas bija mans pats pirmais šoks.   aizgāja bojā manas  nodaļas ložmetējnieks. Viņš  bija pirmais cilvēks – upuris vispār,  kopš bijām ieradušies Afganistānā. Mani prašņāja paši krievi, specdienesti – kas bija, kāpēc, kā tas notika, kas nošāva? Kamēr mani “valkāja” uz pratināšanām, pēc dienas jau bija vēl 5 kritušie,  pēc tiem jau nopietnus paskaidrojumus vairs nevajadzēja rakstīt. Visiem kritušajiem karavīriem tika pierakstīts nāves iemesls pēc “vienas šnites”, neiedziļinoties reāli notikušajā.” Tā bija nežēlīga, necienīga  attieksme no  PSRS augstāko militāro instanču puses.

 

“Bāzē  kur tika iezārkoti bojāgājušie. Kāds karavīrs no Rokišķiem (Lietuvas)  bija ticis afgāņu gūstā. No PSRS armijas puses, viņš tika pasludināts par  “mirušu”. Viņam kā raidstacijas vecākajam, kas pie sevis glabāja slepenu informāciju un īpašas atslēgas,  tiekot modžahedu gūstā,  momentā sevi bija pašrocīgi jāuzspridzina. Lietuvietis sevi neiznīcināja, bet padevās.  Tika realizētas vairākas operācijas, lai viņu mēģinātu atbrīvot no gūsta, bet tās visas nebija veiksmīgas.  Tālākais viņa liktenis nav zināms līdz šai dienai. Zārkā tika iebērtas smiltis, uzliktas drēbes, un zārks aizcinkots. Tas ar minēto saturu, bez mirušā, kāda latviešu karavīra pavadībā tika nogādāts piederīgajiem uz Lietuvu,  Rokišķiem, ar jau ierasto “birķu”.”

 

Kauju operāciju dažādība

“395. pulks dislocējās Polehomrī pilsētā. Mūsu  6. rotas 2. kalnu triecienbataljons atradās netālajā kalnu ciematā  Nahrin.  Uz bataljonu gūlās daudzas nopietnas operācijas.  Pa dienu kalnos ar visu ekipējumu bija jānoiet  vidēji 30 km. Karstums, kalnu sarežģītā topogrāfija bija liels pārbaudījums un izaicinājums. Man kā vada komandierim, uz muguras bija jānes  vēl rācija, kas svēra 22 kg. Sākumā bija ļoti smagi gan fiziski, gan psiholoģiski. Lēnām kaut kā pie visa pieradām. Operācijas pārsvarā notika naktīs, reti kad pa dienu.   Sanāca būt arī ielenkumā pa divām, trīs diennaktīm. No ielenkumiem izkļuvām ar helihopteru palīdzību. No tiem tika atklāta uguns uz modžahediem, un tā aizsegā bija iespēja nokļūt tālākos punktos. Kad tikām ierauti karā, sākumā mēs pat nevarējām aptvert tā brīža  nopietnību, mēs nebijām sagatavoti karot un būt karā. Pirms katras kaujas operācijas stāvējām kārtējā ierindā, un mums regulāri tika “iešauts” plecā kāds līdzeklis, mums neteica ko tieši potē.  Dažreiz paskaidroja, ka  potes domātas pret  slimībām. Bet, sapratām, ka tiekam “turēti uz adatas”.  Pēc tādas devas viss kļuva vienaldzīgs, vairs nebija baiļu sajūtu, radās spēks, cilvēciskās sajūtas bija paralizētas.  Sasēdināja mūs helihopteros un devāmies ar desantu kalnos. No helihoptera, bez nekādiem izpletņiem bija jālec 20 m sniegā. Kritām pāri par 2 m dziļumā, bija vajadzīgs laiks, lai tiktu laukā no dziļā sniega. Kamēr kalnos ieņēmām savas pozīcijas,  ielejā vietējā ciemā (kišlakā) ar mašīnām, tankiem un citu bruņu tehniku,  ieņemt ciemu virzījās  pārējās armijas daļas.  Kaujas stratēģija norādīja, ka modžahedu grupējumi bēgs kalnos, un mēs tur  viņus “sagaidīsim”.  Lietojām kalašņikova automātus, ložmetējus u.c. Bija jāšauj, ja gribēji pats palikt dzīvs. PSRS armijas rindās bija  karavīri, kas bija paši musulmaņi. Viņu ticība neatļauj šaut savu ticības brāli. Daudzi  dēļ ticības aizgāja bojā paši, citi centās pretoties. Reiz bija dots uzdevums pārmeklēt, pārbaudīt kišlaka tirgu, vai netiek tirgoti ieroči, patronas un narkotikas.   Operācijas laikā,  pēkšņi man pretī stāvēja 6-gadīgs puišelis, tirgojot narkotikas. Viņš  uz mani tēmēja ar automātu, no nāves mani izglāba mana attapība, viņa  šāvieni aizgāja man garām.   Tirgū tika atrasts daudz ieroču.  Sevišķi tos slēpa sievietes, kuras nedrīkstēja aiztikt. Modžahedi mēdza uzkurināt naidu un izaicināt uz sadursmēm. Braucošai armijas mašīnai priekšā, pēkšņi tika pagrūsti bērnu ratiņi. Mašīna tos sadragāja, sākās atkal  “atspārdīšanās”.  Daudz kas bija negaidīts, neprognozējams. Tam nebija gala. Neparedzētās operācijas bija ļoti  bīstamas, vienmēr bija upuri. Mazās kaujas operācijas bija vistraģiskākās..  Gadījās, ka bija kādi “perēkļi”, kuri jāiznīcina, bet gadījās, ka bija “slazdi”.  Lielās operācijās domāšana atslēdzas: “Apkārt daudz cilvēku, tas jau mani neķers!”, bet  ķēra un daudzus.”

 

Vietējo afgāņu attieksme

“Vietējais afgānis mēdza piedāvāt savu maizi – lavašu, kumisu, arbūzus, melones. Sākumā baidījāmies ko ņemt, mums tas bija aizliegts. Vēlāk, protams, no vietējiem pirkām pārtiku. Ēst gribējās, viens ar otru sapratāmies labi. Varēja jau redzēt – kurš grib laimi un kurš nelaimi. Vietējie mēdza būt diezgan uzbāzīgi, piedāvāja pat pāriet afgāņu pusē, ka būšot gan meitenes, gan zelts un nauda.  Afgāņi ir nedzērāju tauta, bet bizness viņiem gāja no rokas. Vietējie taisīja “šarop” 300 g tilpumā, ko iepildīja celofāna maisiņos, daudzums  atgādināja  “soldatskuju krušku” (zaldāta krūzi), un pārdeva krievu karavīriem.”

 

Atvaļinājums – mājas

“Pirmās bailes parādījās, kad nokļuvu hospitālī ar dzelteno slimību. Pēc tam sekoja 30 dienu atvaļinājums Latvijā + 17 dienas ceļā. Devos ar vilcienu no Dušambe uz Maskavu, pēc tam pārsēdos uz vilcienu Maskava – Kaļiņingrada. Iebraucu Maskavā 1980. gada augusta sākumā, brīdi pēc notikušajām Olimpiskajām spēlēm. Nebiju tajā labākajā skatā – viss noaudzis, “neriktīgā armijas formā”, neviens neticēja, ka braucu no Afganistānas. Pēc mājās pavadītā atvaļinājuma, bija grūti saņemties  braukt atpakaļ uz Afganistānu.  Uz Daugavpils vilcienu staciju mani veda 3 reizes. Pirmā reize, aizbraucot uz staciju, lielā ģimene pavadot raudāja,  devos atpakaļ uz mājām. Otrā reize,  pēc divām dienām atkal mēģināju saņemties un braucu uz staciju, atkal neiekāpu vilcienā. Rezervē man bija palikusi tikai viena diena, lai izbrauktu atpakaļ uz Afganistānu. Trešā reize,  tēvs teica: “Laidiet puisi dienēt, man mājās dezertieri nevajag!” Man bija jāiekāpj vilcienā, man bija pienākums atgriezties pie saviem cīņu biedriem Afganistānā. Es biju devis zvērestu. Ja es to lauztu, būtu dezertieris, un nokļūtu  cietumā. Tas bija ļoti smags  brīdis – nomainīt mieru atkal pret karu!  Vēlāk, ja kāds saslima ar dzelteno slimību, atvaļinājums netika dots. Mēs paši negribējām doties karā, mūs sūtīja, tas bija tāds laiks, un ik katrs, kas  turp devās bija pirmkārt, varoņi sev – doties kaujās, cīnīties par saviem biedriem, kas bija blakus, skatīties nāvei acīs, kur saļimst  draugs. Toreiz, mums – jauniem puikām, paņemtiem no tehnikumiem,  neviens  nejautāja: “Vai mēs to gribam?”  Mēs pat nezinājām, uz kurieni mūs aizved, Mēs bijām varoņi sev, ka spējām to visu izturēt, pārdzīvot un atgriezties!”

 

Atgriešanās karā

“Afganistānā atgriezos 1980. gada 6. novembrī.  Nākošo dienu pavadīju bailēs.. Biju aklimatizējies no karā ierastā.  Uzreiz trāpīju kaujā. Nebija ierastās potes, bija tikai atmiņas par hospitāli un mājām. Pavadot atvaļinājumu Latvijā,   daudzi bija gājuši bojā, ievainoti, kādi bija beiguši dienestu un devušies mājās, kādi  bija ieradušies jaunā maiņā. Karavīri pārsvarā  nāca  no Maskavas apgabala, sevišķi šoferi, kuri nebija labi apmācīti. Ļoti daudzi no viņiem aizgāja bojā.

 

Ceļš mājup – visi vienā helikopterī

“Saņēmu ,atļauju doties mājās 1981. gada maija beigās. Tikai ar trešo piegājienu tiku prom no Afganistānas. Pirmais, ceļā uz Taškentu, mašīna  uzbrauca uz mīnas,  tiku ievainots. Vajadzēja atgriezties atpakaļ bāzē Afganistānā un pavadīt laiku hospitālī. Otrais, dodoties uz Taškentu, atklājās dokumentu nepilnības, kas 7 dienas kavēja tālāku došanos mājup. Trešais,  beidzot ar  helikopteri nokļuvu Taškentā. Pienākušie helikopteri no Afganistānas uz PSRS uzņēma, gan dienēt armijā beigušos karavīrus,  gan ievainotos, gan arī kritušos cinka zārkos. Braucēji netika šķiroti. No Taškentas ar vilcienu devos uz Maskavu, tad  pārsēdos vilcienā Maskava – Rīga.  Rēzeknē izkāpu no vilciena, un tālāk ar taksis devos uz  mājām Dvietē, taksists no manis nepaņēma ne kapeikas. Bija 1981. gada 23. jūnijs – Līgo vakars, es biju pārnācis mājās no Afganistānas kara uz visiem laikiem.”

 

Jānis uzsver, ka no 1984. gada PSRS sāka atbalstīt Afganistānas kara veterānus. Atbalsts bija jūtams, stājoties augstskolās, bez rindas tika piešķirti dzīvokļi, bija brīvbiļetes sabiedriskajos transportos pa visu PSRS, izņemot avio, ko varēja izmantot ar 50% atlaidi, tika piešķirtas dažādas sanatorijas reizi gadā. Bieži vien  jaunie puiši, atnākušie no kara, neizmantoja sanatorijas, uzskatot tās par nevajadzīgām tajā brīdī. Tika piešķirtas dažādas pārtikas pakas, bija pat  iespēja tikt pie  video magnetafoniem u.c. elektroprecēm un aprīkojuma.

 

“Kad atnācu no kara, nesekoju vairs tam līdzi. Mani  vairs  tas neinteresēja. Gandrīz 10 gadus vēlāk, piedalījos Rīgā barikādēs.”

 

Afganistānas kara veterānu aktivitātes šodien

“Bijušajiem afgāņiem ir sava tradīcija. Mūsu  pulks katru gadu  organizē salidojumus. Un visi, kas viens otru kaujās atceramies, satiekamies –  vai tā ir  Rīga,  Maskava, Sanktpēterburga, Kijeva, Minska, Belgrada u.c. Salidojumā ierodas vismaz 35 cilvēki.  Bet daudzi aiziet. Šogad bija doma tikties Sanktpēterburgā, bet COVID 19 pandēmija pārvilkusi svītru.”

Jānis Dilāns, Afganistānā, Baglānas provincē, 1980. Gadā.

Ar Jāni Dilānu tikās un uzklausīja

Ilūkstes pilsētas administrācijas

sabiedrisko attiecību speciāliste

 

vēsturniece Aija Piļka

[/spoiler][spoiler title=”Es devos virsū mīnām, lai citi izdzīvotu! (Raimonds Upītis) “]

 

Raimonds Upītis piedalījās Afganistānas karā no 1981. gada maija līdz 1982.  gada novembrim.

Dienesta vietas Afganistānā:  Kondūza, Baglāna, Feizābāda, Tālogāna, Polehomrī.

 

Ar Raimondu tikos  Prodes pagasta mājās “Priedkalni”  2020. gada 4. jūnijā. Viņš dzimis 1961. gada maijā. 1976. gadā  beidzis Subates 8 – gadīgo skolu, tajā pašā gadā iestājies Saulaines sovhoztehnikumā. Līdz 1980. gadam apguvis automehāniķa specialitāti.

 

Pirmie soļi uz Afganistānas kara takas

“1980. gada novembrī, kad man bija  19 gadi, mani iesauca Padomju armijā. Kopā ar citiem latviešiem pusgadu pavadījām  apmācībās Tapā, Igaunijā. Mēs apguvām ierindas mācības un liela uzmanība bija vērsta uz militārās tehnikas apguvi. Daudz nodarbojāmies arī ar sportu. Pēc apmācībām notika sadale.  1981. gada maija mēnesī kopā ar citiem dienesta  biedriem ar lidmašīnu  tikām nosūtīti uz  armijas militāro bāzi Taškentā, Uzbekijas PSR Republikā. (A.P. piez.: no 1991. gada Uzbekistāna). Mēs nezinājām, ka tiksim sūtīti uz Afganistānu karot. Pēc dažu dienu uzturēšanās bāzē, mums  lika iekāpt helihopteros, paceļoties gaisā, mums paziņoja, ka tiekam vesti uz Afganistānu. Mūs nogādāja Kondūzā. Sajūtas bija nelāgas un trauksmainas, mēs neko nesapratām ne no militārām operācijām, ne ieročiem, ne munīcijas. Mācību laikā Igaunijā, tikai reizes trīs es biju turējis rokās automātu, un no tā izšāvis – tā bija mana vienīgā pieredze, ar kuru biju iemests īstā, nežēlīgā karā.  Mani noformēja  Kājnieku pulka sapieru rotas tehniskā nodaļā. Rota sastāvēja no 72 cilvēkiem Rotā biju vienīgais latvietis kopā ar lāga zēniem no Gruzijas, Turkmēnijas, Tadžikijas, Uzbekijas un citām PSRS republikām.

 

Ko mēs Afganistānā darījām?

Vietējos afgāņu  kaujiniekus sauca par modžahediem, PSRS armijas leksikā tie bija dēvēti  par “dušmaņiem” (душма́нами). PSRS armijas uzdevums bija iznīcināt Afganistānā visus modžahedu grupējumus, kas nevēlējās pieņemt Maskavas “ielikto un atbalstīto” jauno  Afganistānas valdību.  Afganistāna  bija spēļu laukums starp divām lielvalstīm PSRS un ASV. Mūsos “ielēja” labi  izstrādātu PSRS propagandu,   visi tikām  psiholoģiski kārtīgi “apstrādāti”.  Mēs akli ticējām, ka mēs esam tur, lai pildītu savu karavīra pienākumu “Dzimtenes vārdā un labā”.

Manevri ar nāvi pusotra gada garumā

“Es biju bruņu transporta vadītājs, braucu ar atmīnēšanas militāro tehnikuu, atmīnēju  ceļus. Devos zem mīnām, lai citi paliktu dzīvi. Mūsu nodaļa pavadīja militāro transportu kolonas. Bija daudz gadījumu, kad jauni puikas 18 – 20 gadīgi aizgāja bojā, uzbraucot uz mīnām. Pusotra gada laikā, braucot ar “atmīnētāju”, mīna zem manis bija sprāgusi tikai vienu reizi. Laimīgā kārtā es paliku dzīvs.

Tas bija riskants darbs. Kad trūka sapieru, gadījās pašiem bruņumašīnu vadītājiem  mašīnu kolonai pa priekšu,  ejot  ar kājām, “taustīt” ceļa segumu, vai nav izvietotas sprāgstvielas.”

 

Mēnesis skaistas dzīves

“Pa visu dienesta laiku man netika iedots atvaļinājums, bet man gadījās uz mēnesi tikt prom no “karstajiem punktiem”.  Sakarā ar to, ka man bija jāgaida trūkstošā tehnika, mani nosūtīja vieglākā uzdevumā. Vienā dienā man pajautāja: “Vai ko saprotu motoros?”, atbildēju: “Jā, saprotu!”  Mani nosūtīja  uzraudzīt mazu elektrostaciju. Vakaros man  tā bija jāierūcina, bet rītos jāatslēdz. Vairāk nebija nekādu citu rūpju. Uz visa kara fona, man bija gadījusies skaista dzīve – gandrīz kā atvaļinājums” – smejoties atceras Raimonds.

 

Neapmācīti karavīri  dodas  “operācijās”

“Dodoties kalnos uz kādu kaujas operāciju, mugursomās salikām munīciju, pārsvarā mīnas, kas bija paredzētas  izlikšanai. Pats interesantākais un komiskākais bija  tas, ka mēs to  nekad nebijām darījuši.  Pat īsti nezinājām un nesapratām, kā tās izlikt. Par sprāgstvielām nezinājām gandrīz neko. Apmācību laikā mazliet bija kaut kas aptaustīts no PSRS armijas arsenāla. Afganistānā vietējie modžahedi  izmantoja sprāgstvielas, kas bija  nākušas no dažādām valstīm  – ASV, Pakistānas, pat Itālijas. Praktisko pusi apguvām caur skarbo dzīves skolu, neizslēdzot arī traģiskus negadījumus. Ja gribēji palikt dzīvs, pašam viss bija jāapgūst lielos tempos, laika nebija, jo atradāmies kara zonā. Nevienu neinteresēja “kā bijām sagatavoti karam”. Šajā karā negaidīts bija viss, jo tajā nekaroja fronte pret fronti, tas bija “partizānu karš”. Modžahedi atnāca kalnos, ko labi pārzināja, mierīgi salika savas mīnas, un aizgāja, “krieviņi” vēl pusstundu šaudījās pa tukšo, domādams, ka pilni krūmi afgāņu. Mēs nebijām apmācīti, darījām kā pratām. Ar laiku palikām gudrāki, iemanījāmies vietējo “viltībās” un “paņēmienos”. Kad devāmies prom no kara zonas, varējām pasmieties paši par savu nezināšanu, pieredzes trūkumu un  muļķībām, kādas bija pieļautas. Reiz uzkāpām kalnos, iekārtojām nelielus “ierakumus”. Neko daudz nevarēja jau izdarīt, kā tikai  uzkraukt kādu akmeņu kaudzi  vai aizslēpties aiz kādas klints. Izdomājām, ka pirms  kaujas ir “jāuzkož”, remdēdami izsalkumu, bijām nodomājuši nodoties mazai atpūtai, jo šķita, ka “gaiss ir tīrs”, Sametām automātus vienā kaudzē, pēkšņi sākās apšaude, un bijām tādā situācijā, ka netikām pēc savām “plintēm”, met kaut ar akmeni pretiniekam. Pamazām kaut kā tikām pēc ieročiem, viens otru piesegdami. Kamēr dušmaņi uz brīdi  pieklusa, tā uzreiz nākošais skrēja pakaļ ierocim. Kaut kā laimīgi, mazliet ieskrambāti,  tikām ārā no pašu izveidotās “muļķīgās situācijas”. Mums palīdzēja izdzīvot arī humors, dažādi joki, kas deva iespēju pasmaidīt.”

 

Zaldātu  patvērums, ienaidnieka mērķis

Pavadot Afganistānā pusotru gadu, iedzīvojāmies, sākām izprast vietējo “gājienus”, protams, nekad jau nebija patīkama sajūta, kad redzi, ka uz tevi šauj. Kad tiku pirmajās apšaudēs, bailes bija lielas. Lai izturētu spriedzi un  uztraukumu,  karavīru  vidū tika lietotas narkotikas, arī es pamēģināju tās 4 reizes, bet neturpināju, jo nepatika. Braucot cauri kišlakiem (vietējiem lauku ciematiem), daudzi vietējie piedāvāja narkotikas, bija gadījumi, kad krievu karavīri pārdeva  vietējiem degvielu. Tā kā alkohols Afganistānā bija stingri aizliegts, tā cena bija divu mēnešu algas apmērā, dažās lidostas varēja to iegādāties. Ja dzīvoja pulka bāzē, ēšana bija normāla, bet kad bija jādodas kādās operācijā,  jādzīvo bija “sausā” (maizes sausiņi, grūbu putra).  Dzīvojot  pulka bāzē, bija mierīgi, neviens nešāva uz mums, kaut bija dzirdēti gadījumi, ka citur modžahedi pamanījās tēmēt mīnmetējus arī uz PSRS armijas bāzēm. Kad devāmies uz operācijām, bija jāapbruņojas ar visu – izturību, vēsu prātu,  ekipējumu, munīciju, ieročiem. Mums zaldātiem bija ik katram iekšējs mērķis – izturēt un izdzīvot. Gadījās pa kādam lādzīgam pulka komandierim. Kāds reiz teica: “Ejiet zēni, cīnieties, bet atcerieties, ka neatrodaties uz savas zemes!” – ar to domājot,  lai “neplēšamies” ar pilnu atdevi.”

 

Kāds (Dievs)  man ir vienmēr stāvējis klāt!

Braucot pa Afganistānas ceļiem, tā bija parasta aina, ka abās ceļa  pusēs mētājās militārās tehnikas vraki, kādreiz ejoša tehnika kopā ar karavīriem tika saplosīti uz mīnām. Modžahediem bija dažādas viltības mīnu likšanā, viņi varēja sagatavot uz ceļiem mīnas maisos, apklājot ar smiltīm. Mans uzdevums bija ar savu atmīnēšanas bruņumašīnu braukt kā pirmajam. Ne vienmēr izdevās “uztaustīt” mīnas, gadījās, ka pārbraucot četrām mašīnām, tomēr piektā uzsprāga. Mašīnā sēdošo no vraka vairs nevarēja izņemt, pat kaulu vairs nebija, cilvēks bija saārdīts, palicis no viņa bija  tikai “ķīselis”. Modžahediem patika pārraut konvojus kaut kur kolonas vidusdaļā, bija izstrādājuši savu taktiku. Bija kāds ebrejs, jauns puisis – sapieris, viņam abi vecāki bija invalīdi, kļūdas dēļ viņš bija nonācis Afganistānā. Viņam nevajadzēja  tur būt. Atnāca ziņa, ka viņam pēdējais brauciens, un var doties atpakaļ uz PSRS. Pirms mašīnu kolonas, viņš gāja pāri “mīnu maisam”, sprādziena rezultātā viņam bija norautas abas kājas, pēc 3 dienu mocīšanās slimnīcā, viņš nomira. Bija arī kāds moldāvs, kas apdega, kādu laiku cīnījās par dzīvību, tomēr arī nomira slimnīcā. Bija daudz traģisku un nežēlīgu gadījumu. No 72 cilvēkiem rotā, pa pusotru gadu – puse bija dzīvi, puse krituši, daudzi palika ar dažādiem ievainojumiem uz mūžu. Es ne reizi netiku ievainots. Lielākā skāde, kas mani piemeklēja – kurpē iekritusī lodes čaula  apdedzināja kāju. Jā, Kāds man toreiz stāvēja blakus”  – klusi nobeidz Raimonds.

 

Savstarpējās attiecības un  attieksme pret karošanu

Tadžiki, turkmēņi, uzbeki  karot  īsti nevēlējās. Viņi bija diezgan bailīgi, dažiem pat Afganistānā dzīvoja radi. Viņiem nenoveicās,  izgāja no saviem kišlakiem   kalnos, kur bija mierīgi dzīvojuši, tika savākti PSRS armijas rindās. Sadzīvot ar pašiem  dienesta biedriem nebija viegli, sevišķi “melnie necieta baltos”. Bija arī krievu karavīri, kas pārgāja afgāņu pusē, pieņēma islāmu un apmetās uz dzīvi Afganistānā. No modžahedu puses bija vērojama nežēlīga izturēšanās pret krievu gūstekņiem. Viņi tika spīdzināti, daudzi nogalināti. Vietējais afgānis bija zemnieks, viņš apstrādāja cītīgi savā lauku, mēdza dažkārt pacelt ieroci un pašaudīties, tad atkal nolika ieroci vagā un strādāja tālāk.  Ja braucot ar mašīnu kolonu garām, kāds tēmēja vai šāva uz mums, bija jāatbild ar to pašu.”

 

Cīņu biedrs pusotra gada garumā un draugs uz mūžu!

“Esot Kondūzā,  sadraudzējos ar lietuvieti Eimantas Bieliūnas. Sākumā viņš bija ložmetējnieks, tad viņu pārlika uz sapieriem.  Sākumā viņš dabūja daudz apgūt sapieru lietas, esot kājniekos. Pie bruņumašīnas viņš tika vēlāk.  Diemžēl, viņš dabūja ievainojumu, mājās atgriezās ar spieķi, bet dzīvs. Un tieši šodien, 4. jūnijā ir viņa dzimšanas diena, būs jāpiezvana, jāapsveic” – Raimonds priecīgi nobeidz stāstījumu par savu lietuviešu draugu.

 

Ceļš mājup

“Mani jau laida mājās 1982. gada 1. novembrī, bet es paliku ilgāk, jo gaidīju Lietuvas puiku. Tajā laikā viņš gulēja slimnīcā, un ārstējās no ievainojumiem.  Viens bez viņa uz mājām negribēju braukt. Gāju uz štābu runāt,  lai “salabo manus papīrus”. Štāba priekšnieks pretī: “ “Manos sarakstos vairs neuzrādies, man nebūs tevi  ar ko barot, man priekš tevis maizi nedod”,  kaut kā to laiku toreiz novilku, kamēr draugs tika laukā no slimnīcas. Tad kopā devāmies ar vilcienu caur Maskavu – uz mājām. Tas bija garš ceļš. Es izkāpu Daugavpilī, viņš turpināja braukt tālāk uz Lietuvu līdz Rokišķiem. Ar viņu  esam draugi uz mūžu.  Mājās atgriezos ar medaļu ”Par drosmi” 21 gada vecumā.. Centos nedomāt, aizmirst karu, sapņos rādījās daudz dažādas kara  ainas, lēnām sāku visu aizmirst, bet ja kāds to atgādināja, atmiņas atgriezās. Nav patīkami to visu atcerēties” – nopūšas Raimonds.

 

Šodienas saikne ar pagātni

Rokišķos ir liela “Afganistānas kara veterānu” biedrība, kura katru gadu rīko salidojumus, dažādas nometnes. Biedrība 2009. gadā  izdeva grāmatu par visiem Afganistānas karā bijušajiem, kas nākuši vai dzīvo  Rokišķos. Grāmatas izdošanas mērķis bija savākt ziedojumus kāda Afganistānas kara veterāna operācijai. Viņam  no gūžas tika izņemta Afganistānas karā iegūtā šķemba, ar kuru viņš bija staigājis vairāk nekā  30 gadus.  2014. gadā Rīgā tika atklāts piemineklis Afganistānā kritušajiem karavīriem, Uz pasākumu bija ieradies arī Raimonda lietuviešu draugs. “Lietuva vairāk saliedē un atbalsta Afganistānas kara veterānus, diemžēl, Latvijā tas nav noticis aizvien” –  uzver Raimonds.

Viņi, jaunie puiši no toreizējās Latvijas PSR  tika  iesaukti PSRS armijā dienēt, no 1979. gada līdz 1989 gadam tika nosūtīti uz Afganistānu, karot par svešu zemi un iekārtu – viņi aizvien ir mūsu vidū! Neaizmirsīsim viņus, tikai tādēļ, ka dzīvojām reiz “nepareizā valstī” un viņi tika iesaukti “nepareizās armijas dienestā”, un karoja “svešā valstī”.

Pie atmīnēšanas bruņumašīnas stāv Raimonds Upītis (no kreisās puses) un lietuviešu draugs Eimantas Bieliūnas (Kondūza, 1982. gads)

Skats uz ceļu no Kondūzas uz Baglānu (Afganistāna, 1982. gads)

Raimonds Upītis (no kreisās puses) kopā ar dienesta biedriem (Kondūza, Afganistāna, 1982. gads)

 

Afganistānas kara veterānu Raimondu Upīti uzklausīja

Ilūkstes pilsētas administrācijas

sabiedrisko attiecību speciāliste

 

vēsturniece Aija Piļka

[/spoiler][spoiler title=”Mēs  tikām aizvesti nezināmā virzienā. Nebija nojausmas –  uz kurieni tiekam aizvesti! (Aigars Lisovskis)”]

 

Aigars Lisovskis piedalījās Afganistānas karā  no 1987. gada 11. novembra līdz 1989. gada 13. februārim.

 

Dienesta vietas Afganistānā:  Kabula, Dželālābada, Gaznī.

 

Ar Aigaru, bijušo  kājnieku bruņutehnikas vadītāju  (BMP) Sakarnieku daļā, tiekos Eglainē, 2020. gada 28. maijā.

 

“Tieši šodien ir manas otrās piedzimšanas gadadiena” – saka bijušais Afganistānas kara dalībnieks. Abi esam pārsteigti, ka tieši šodien, mūsu tikšanās reizē, ir viņa īpašā diena. par kuru viņš pastāstīs sarunas gaitā.

 

Skatoties ar mūsdienu acīm

“Ja  būtu bijusi intervija tikko, kad atgriezos no Afganistānas, tā būtu bijusi daudz savādāka, ar svaigām atmiņām, domām, emocijām, bet  ir pagājuši vairāk nekā 30 gadi. Ir grūti pastāstīt to, ko redzēji toreiz un redzi tagad atmiņās.  Ir grūti salīdzināt” – saka Aigars.

 

Viņš dzimis 1968. gada aprīlī. 1983. gadā beidza Īslīces 8-gadīgo skolu un iestājās Saulaines sovhoztehnikumā, toreizējā Bauskas rajonā. Aigars bija izvēlējies agronoma specialitāti.

 

Pirmās nojausmas

1987. gadā, mācoties tehnikumā, Aigars tāpat kā citi viņa kursabiedri, saņēma pavēstes ierasties Bauskas Kara komisariātā. Viņi  tika nozīmēts uz  Izpletņlēcēju – desantnieku kursiem. Pēc fiziskās sagatavotības, ģimenes stāvokļa un citiem kritērijiem, tika atlasīti spēcīgākie un spējīgākie, sūtīšanai uz Afganistānu.  “Mēs toreiz bijām jauni, 18 gadīgi puiši, nesapratām, kam tiekam gatavoti  un kur tiksim sūtīti. Tikām aizvesti uz Jelgavu. Tur ar izpletņiem mūs meta laukā no lidmašīnas,  tās bija kārtīgas ugunskristības. Bija jālec trīs reizes. Kādam tas sanāca, kādam ne, bet bija arī tādi puiši, kas sāka nojaust, kas aiz šiem “kursiem” slēpjas.  Bija skaidrs, ka negaida nekas labs. Mums atļāva pabeigt tehnikumu. To beidzu  1987. gada martā”  – atceras Aigars.

 

Prom no Latvijas

1987. gada 5. maijā man kopā ar citiem Padomju armijā jauniesauktajiem lika ierasties Rīgā, Iesaukšanas punktā, no kura ar pasažieru vilcienu “Rīga – Maskava” devāmies uz Maskavu. Braucot vilcienā, bijām  apmēram divdesmit pieci puiši, mūs pavadīja seržants.  Ar vilcienu, vēlāk ar lidmašīnu, mēs  tikām aizvesti nezināmā virzienā. Mums nebija nojausmas, uz kurieni mūs ved. Beigās izrādījās, ka, mēs tikām nogādāti uz mācību poligonu  Ašhabadā, Turkmēnijas PSR Republikā (A.P. piez.: no 1991. gada Turkmenistāna).  Nonākot tur, mēs beidzot sākām nojaust, kas īsti notiek. Tikām izmētāja pa dažādiem mācību punktiem. Es nokļuvu apmācībās par kājnieku bruņutehnikas vadītāju (BMP). Apmācības Ašhabadā notika 3 mēnešus,  līdz  11. novembrim. Apmācību process bija smags. Ja pirms ierašanās Ašhabadā, kāds nebija draugos ar sportu, viņam klājās ļoti grūti, dotajos dažos mēnešos,  nebija iespējams jaunos puišus sagatavot par īstiem, drosmīgiem, spēcīgiem un izturīgiem karavīriem.  Tajā pašā laikā, mācību poligonā bija daudz dažādu problēmu – bieži elektrības pārtraukumi, daudzi puiši pārslimoja dzelteno slimību, tajā skaitā, tā skāra arī mani.  Tas skarbums un nežēlība, kas vēlāk  bija jāpārdzīvo jaunajiem puišiem,  labi parādīta filmā “9. rota”.  Protams, vislielāko nežēlību un skarbumu piedzīvoja tie, kas Afganistānas karā tika iemesti tā sākuma posmā –  1979. gadā. Es  tur biju kara pašās beigās, viss jau bija daudz civilizētāk. Mēs neizjutām tās kara šausmas, ko nācās izjust, pārdzīvot  viņiem.

 

Pirms došanās uz Afganistānu, katram zaldātam tika izdalīta brošūra.  Tajā bija teikts: “Padomju kareivi! Atrodoties draudzīgās Afganistānas teritorijā, neaizmirsti, ka pārstāvi armiju, kas sniegusi palīdzīgu roku šīs zemes tautām viņu cīņā pret imperiālismu un iekšējo reakciju. Atceries, ka no tavas uzvedības afgāņu tauta spriedīs par visu Padomju armiju, par mūsu dižo padomju Dzimteni. Atrodoties ADR, ievēro padomju cilvēkam pierastās ētiskās normas, kārtību, likumus, izrādi cieņu pret afgāņu tautas tikumiem un parašām. Pēc sava rakstura afgāņi ir labticīgi, uzklausoši, smalki jūt labo un ļauno. Uz godbijīgu attieksmi viņi reaģē ar vēl dziļāku cieņu. Īpaši augstu viņi vērtē cieņas izrādīšanu pret bērniem, sievietēm, veciem cilvēkiem. Vienmēr izrādi labvēlību, humānismu, taisnīgumu un cieņu pret ADR darbaļaudīm. Stingri ievēro visus ārstu priekšrakstus un padomus. Neizmanto ūdeni no kanāliem un citām ūdenskrātuvēm – tajās var būt dažādu infekciju perēkļi.”

 

Afganistānas robežas šķērsošana

“Pēc mācībām Ašhabadā, mums pavēlēja “braukt pildīt Dzimtenes pienākumu”. 1987. gada 11. novembrī lidmašīna “Il-76” pacēlās gaisā, un pēc apmēram 3  stundu lidojuma, mēs atradāmies virs Kabulas (A.P. piez.:  pilsēta Afganistānas austrumos 1200 m virs jūras līmeņa, valsts galvaspilsēta un lielākā pilsēta pēc iedzīvotāju skaita. Atrodas Kabulas upes ielejā netālu no stratēģiskās Haiberas pārejas, kas savieno Afganistānu ar Pakistānu). Lidmašīnā es biju vienīgais latvietis, blakus ukraiņiem, kazakiem, tadžikiem, uzbekiem, gruzīniem u.c. Vēlāk, jau esot Afganistānā,  bija vērojamas gruzīnu un osetīniem, tāpat arī  pašu ukraiņu nesaskaņas savā starpā. Lidmašīna ilgi  riņķoja virs pilsētas, Kabula bija ļoti labi apsargāta. Jebkurā brīdī mūsu lidmašīnā varēja  ietriekties  kāda “Stinger” raķete. Lidmašīnai nolaižoties, mēs tikām izmētāti pa dažādiem punktiem un  nodaļām. Es tiku Desantnieku nodaļā. Sākumā mūs nosūtīja uz bataljona centru Dželālābadā, pēc tam izvietoja Gaznī pilsētā,  tuvāk Pakistānas robežai –

 

Mērķis un pienākumi

“Mūsu misija bija tendēta vairāk uz saudzēšanu, ne militārām operācijām. Laika gaitā, no Gaznī mums sākās sava veida “atkāpšanās uz mājām” – PSRS robežu. Bet tas bija vēl tāls ceļš. Manos pienākumos ietilpa militārās tehnikas remonts, bruņu tehnikas transportēšana,  pavadīšana. Mūsu rota nebraukāja pa kišlakiem (vietējie ciematiem), un gandrīz nebija nekāda saskare ar vietējiem iedzīvotājiem. Es nekad neesmu tēmējis tieši uz cilvēku, aizstāvībai esmu  virzījis automātu uz punktu no kura ir nākusi ložmetēja kārta. Skatoties, kas notika uz pasaules, un kāda bija mums situācija Padomju armijā, mēs nebijām draudzīgi, ja mēs būtu bijuši tādi, viss būtu daudz savādāk. Šis karš bija vairāk “huligānisks”, pati armija savā iekšienē nevarēja sadzīvot. Es nepiedzīvoju to, ko Afganistānas kara sākumā 1979. gadā un 80. gadu sākumā piedzīvoja citi latvieši. Afganistānas iekārtai un valdībai mainoties, kišlakos notika cīņas par  vietējo varu,  katrs savā starpā kārtoja savus rēķinus, mēs, iesūtītie PSRS karavīri, centāmies miermīlīgi uzturēt kārtību, bet ja notika asas sadursmes ar vietējiem kaujinieku grupējumiem, bija jāaizstāvas. Ja karavāna gāja ar pārtiku, neviens to neaiztika, bet, ja tika konstatēti ieroči, protams karavāna bija jāizformē, un šādos gadījumos neiztika bez militāriem konfliktiem, ko bieži vien injicēja paši vietējie grupējumi. Lielos vilcienos, ja Afganistāna nebūtu pārpildīta ar ieroču biznesu, situācija valstī nebūtu izveidojusies tik skarba un saspīlēta. Ieroči nāca no Pakistānas un ASV” – savās pārdomās dalās Aigars.

 

Blakus problēmas armijas bāzēs

“Armijas bāzēs parādījās viena  problēma – narkotiku lietošana. Tā bija izplatīta gan  atsevišķu oficieru vidū, gan pa retam parasto zaldātu vidū.  Armijā bija savi drošībnieki, kas uzraudzīja, lai nenotiek nelegāla tirgošanās, bet krievu zaldāti prata  pirkt un pārdot. Liels dārgums toreiz bija afgāņu piedāvātie magnetafoni, pulksteņi ar 7 melodijām, fotokameras, kas kopā ar ieročiem bija iepludinātas Afganistānā. Protams, risks bija liels, kārotās mantas vietā, rokās varēja paņemt arī sprāgstošu bumbu.  Tas bija ļoti riskants process, bet zaldāti riskēja. Tajā laikā PSRS milzīgos daudzumos ieplūda narkotikas. Afganistānā  pretstats tām bija alkohola aizliegums.”

 

“Kas attiecas par atvaļinājumu, man tādas iespējas nebija.  Vienīgā iespēja dabūt brīvas dažas dienas, bija gadījumā, ja tautietim bija jāpavada uz mājām kritušais karavīrs. Tajā laikā par “Afganistānas lietu” jau runāja diezgan skaļi” –  atceras Aigars.

 

Liktenīgā diena

Un turpina savu stāstījumu: “Bija 1988. gada 28. – šī diena bija mana otrā piedzimšana. Stāvējām pilsētā Gaznī. Ar savu auto vienību pamazām atkāpāmies uz PSRS robežu, uz mājām.  Mums nebija tā jaunākā tehnika, tā bija nolietota, bieži lūza, un to piemeklēja citas problēmas, pašu karavīru nolaidības dēļ.  Virzoties prom no Gazni uz Kabulu, es atrados tehnikas priekšgalā kā vilcējs, sākās pēkšņa apšaude un sprādziens. Tehnikas vienība juka, krita, ripoja pa nogāzi. Tajā brīdī nesapratu, kas notiek, mēģināju aizstāvēties, glābties.  Pēc šī negaidītā uzbrukuma nokļuvu medpunktā,  biju guvis izteiktas traumas kājās, ar ko nākas sadzīvot līdz šodienai. Es uzņēmos lielu atbildību, remontējot nodzīto un kara sadragāto tehniku, ko bieži vien paši karavīri atstāja novārtā, nododot nākošajiem tehnikas vienības pārņēmējiem nesakārtotu. Bija jācīnās par tehnisku kļūmju novēršanu, un pēc iespējas,  tehnikas labāku savešanu kārtībā, cik tas bija tehniķu un vadītāju spēkos. Bieži vien pašu karavīru neuzmanības dēļ, cieta paši, “aizraujot” arī citus. Šodien karavīrs ir algots. Kas toreiz bija PSRS karavīrs – zaldāts? Toreiz mēs, zaldāti  visi bijām tikai  “gaļas gabali”. Arī oficiera kārtā esošiem nebija viegli, bieži bija jāatskaitās priekšniecībai par kaujas operācijām un kritušajiem. Mēs, latvieši Afganistānā bijām izkaisīti pa malu malām. Ja vienā bāzē būtu kopā vairāki, būtu vieglāk izturēt visu, sevišķi  to pretsparu, kas dzīvoja, es domāju, ik katrā latvietī – par nežēlīgo, netaisno likteni, par bezjēdzīgo karu, kurā PSRS  bija iegrūdusi ar varu jaunus puišus, no kuriem daudzi neatgriezās no tās elles, vai atgriezās sakropļoti uz mūžu.”

 

Atkāpjoties, esot uz Afganistānas un PSRS robežas

Aigars labi atceras to dienu, mājupceļu, kad bija sasniegta Afganistānas un PSRS robeža. “Tas bija 1989. gada 9. februāris, kad  piebraucām robežas pārejai – Termizā. Pirms PSRS robežas šķērsošanas, mums bija dota pavēle atbrīvoties no visas munīcijas. Robežu pārbraucām 1989. gada 13. februārī.

 

Atgriešanās mājās

“Tas bija 1989. gada 25. marts, Termizā  sasēdānies lidmašīnā  un atlidojām līdz pašai Rīgai. Lidmašīna bija pilna – kāds no Ukrainas, kāds no Baltkrievijas, kāds no Igaunijas.  Atgriežoties mājās,  iedeva apliecību, ka esmu dienējis Afganistānā, un tālāk cīnies pats. Nepiedāvāja neko, pat sanatoriju nē. Daudzi atgriezās ar traumām, sakropļoti. 1990. gadā sākās PSRS sabrukums, un tajā laikā, mēs, tie karavīri, kas bijām dienējuši PSRS armijā  – neskaitījāmies nekas. Esam paši vainīgi, ka dienējām armijā” – nopūšas Aigars.

 

Pārdomas pēc vairāk nekā kā 30 gadiem

“Mēs, Latvijas iedzīvotāji esam katrs ar savu mentalitāti –  katram ir savs redzējums, pieeja, cits vairāk ierausies sevī, cits atvērtāks. Mūs uzskata par “iebrucējiem svešā valstī”. Kādi tad mēs varējām būt iebrucēji 18 gadīgie jaunieši, paņemti no skolas sola un iemesti kara šausmās, kuri lāgā pat nespēja noturēt rokās automātu vai lēkt ar izpletni kalnos. Mums pārmet, ka šāvām uz vietējiem iedzīvotājiem. Mana dienesta laikā  tas nebija konstatēts. Bija gadījumi, kad kāds vietējais pavērsa automātu nošaušanai, ko tu darītu tajā situācijā, vai ļautu sevi nošaut vai glābt savu dzīvību? Ja bija draudi, bija jāaizstāvas “zobs pret zobu”. Lai katrs padomā, kā viņš justos un kā rīkotos mūsu vietā.  Visi vēlējās atgriezties mājās, tomēr, daudzi neatgriezās vai  mājinieki viņus sagaidīja  “cinka zārkos”. Jā, karš bija liela “gaļas mašīna”. Ja tika manīti kādi pārkāpumi no PSRS karavīru puses, tie momentā tika  sodīti pēc kara tribunāla noteikumiem.”

 

Attieksme pret dienējošiem no Latvijas PSR Republikas  Afganistānas karā (1979-1989)

Aigars ir sarūgtināts: “Par tām pārdzīvotajām šausmām, kurās  visu laiku var atgriezties, mums nav nekāda morālā atbalsta, ne arī kāda kompensācija no valsts. Tajā pašā laikā, Lietuvā Afganistānas karā dienējošiem no toreizējās  Lietuvas PSR Republikas, piešķirts represēto statuss. Neviens Latvijā to negrib saprast un iedziļināties. Vajag iedomāties, tu esi dzīvojis miera valstī, izgājis skolu, karš nebija mūsu leksikā, un pēkšņi, paņemt no mātes bērnu un ielikt karā. Šodienas karavīri dodas misijās ar konkrētu mērķi – nopelnīt. Viņi mācās militārās skolās, augstskolās, dažādos  kursos. Tiek attiecīgi sagatavoti, nodrošināti ar  drošu ekipējumu. Viņu misijas tiek atalgotas, pelnot tūkstošus. Mums, toreiz bija vienkāršs formas tērps, ķivere un automāts. Mums, atnākot no kara, dzīve bija jāsāk no jauna, bija sev jāiestāsta, ka kara  vairs nav, ka vari mierīgi iziet ārā, neviens uz tevi nešaus. Karš man bija beidzies Afganistānā 1989. gadā. Vairāk kā pēc gada – 1991. gadā, es kā latvietis, savas valsts piederīgais un patriots, ar sirdi piedalījos barikādēs Rīgā. Es redzēju īstu mērķi un jēgu doties cīņā, ja tas būtu nepieciešams, tas vairs nebija bezjēdzīgais,  tālais, svešais, šausmīgais  Afganistānas karš.” – savu stāstu nobeidz Aigars.

Aigars Lisovskis Afganistānā

 

Ar Aigaru Lisovski sarunājās un uzklausīja

Ilūkstes pilsētas administrācijas

sabiedrisko attiecību speciāliste

vēsturniece, Aija Piļka

[/spoiler]

 

Foto no Gunāra Rubļevska, Jāņa Dilāna, Raimonda Upīša, Aigara Lisovska privātajiem albumiem