Mākslinieka dzirkstelīte, kas neļauj sēdēt uz vietas

Ilona Linarte-Ruža ir Ilūkstes Mūzikas un mākslas skolas direktore, mākslas pedagoģe. Par sevi saka tā: “Skaidri zinu, ka es esmu pedagogs, jo man vienmēr patīk pamācīt, kaut ko ieteikt, bet noteikti manī mīt kāds iekšējais velniņš, tā mākslinieka dzirkstelīte, kas neļauj sēdēt uz vietas, vienmēr kaut kur bīda uz priekšu”.

Būt radošā vidē jau no mazām dienām

Ilonas ceļš mākslā ir sācies jau pavisam mazā vecumā: “Mākslas izglītība man ir veidojusies vismaz no divu trīs gadu vecuma. Mamma bija gan pedagoģe, gan māksliniece, tāpēc viņai vienmēr apkārt bija ļoti daudz papīru, zīmuļu, krāsu. Mums ar māsu vienmēr bija lielais prieks – ja mamma strādā radošus darbus, tad arī mēs tiksim kaut ko zīmēt un darīt.” Māksliniece, kavējoties bērnības atmiņās, stāsta, ka abas ar māsu Daci Pudāni vienmēr ir kaut ko krāsojušas, jau lielākas būdamas kopā ar mammu devušās līdzi papilddarbos, kad vajadzējis zīmēt plakātus, ziņojumu stendus, tāpēc tikai pašsaprotami licies, ka dzīves ceļš aizvedis mākslas pasaulē, ar ko ir saistīta arī turpmākā izglītība. Absolvējot Rīgas lietišķās mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas akadēmiju, Ilona Linarte-Ruža savu profesionālo karjeru ir saistījusi tieši ar mākslu un pedagoģiju – pēc akadēmijas pabeigšanas, devusies norīkojumā strādāt uz Rēzekni, kur nākusi apziņa, ka pedagoģija ir sirdslieta. Rēzekne nāca arī ar savām iespējām, iesaistot gan Latgales Mākslinieku savienībā, vēlāk arī Jauno mākslinieku savienībā, kur valdīja radoša un iedvesmojoša gaisotne. “90-to gadu sākumā mēs izveidojām Mākslas akadēmijas filiāli Rēzeknē, tur es strādāju gan pedagoģijas, gan tekstila nodaļa. Viss process bija ļoti interesants, ļoti radošs,” stāsta Ilona. Māksliniece teic, ka ir gandarīta ar to, ko dara, nav bijusi vēlme mainīt profesiju, jo, pasniedzot mākslu jauniešiem, pedagoģija ļauj ļoti radoši izpausties. Diemžēl mūsdienās reti kurš mākslinieks var izdzīvot tikai ar mākslu, tāpēc lielākā daļa noteikti strādā kādā izglītības vai kultūras iestādē, uzskata I. Linarte-Ruža.

Katra skolēnu paaudze ir atšķirīga

Ilūkstes Mūzikas un mākslas skolā Ilona Linarte-Ruža ir ne tikai direktore, bet arī mākslas pedagoģe, pasniedzot gleznošanu, dizaina pamatus un tekstilu. Ja salīdzina skolēnus šodien ar skolēniem pirms 40 gadiem, Ilona stāsta, ka bērni agrāk bija daudz radošāki, jo viņiem pašiem viss bija jāizdomā un ļoti daudz jāizmēģina vai jārada no jauna, lai izdotos vislabākais rezultāts. Šodien bērniem ir milzīgas iespējas, ko sniedz mūsdienu tehnoloģijas, kas ļauj atvieglot un ātrāk sasniegt rezultātu, ir dažādas lietotnes telefonā un mājaslapas internetā, kur smelties idejas.

Skolotāja uzsver, ka liela nozīme ir laukiem. Laukos dzīvojošie bērni ir daudz radošāki, vairāk pieraduši pie darba, nekā pilsētas bērni: “Laukos bērni vairāk redz dabu, spēj labāk plānot savu laiku, lai visu paspētu padarīt. Jā, protams, jebkur var gadīties kāds sliņķis, bet lauku bērni atnāk mājās, vispirms padara darbus, tikai tad ķeras klāt skolas lietām. Man liekas, ka tie bērni ir vairāk pieraduši strādāt, domāt, rēķināt katru minūti, nekā pilsētas bērni, kurus mamma vai auklīte aizvedīs no viena pulciņa uz otru, viņiem pašiem nav par to jādomā.” Ilona stāsta, ka viņai ļoti patīk lauku bērni ar to, ka viņi ir dzimuši laukos un jau no maza bērna kājas var pārņemt tās prasmes un zināšanas no saviem vecākiem, vecvecākiem, lai spētu, piemēram, iekopt zemi. Pilsētniekam, kurš atnācis uz laukiem, vajadzētu kādus 10 gadus, lai visu no nulles iemācītos: “Tāpēc man ir ļoti žēl, ka tiek iznīcināti lauki – slēgtas skolas, kultūras nami, viss pārējais. Runājot par skolēnu spējām izglītības jomā – ja bērnam būs vecāki, kas domā par bērna izglītību, pievērš tam uzmanību, viņi pieradinās savus bērnus pie grāmatām – lasīšana un grāmatas ļoti attīsta fantāziju. Bibliotēka ir viena no vietām, kas ir neatņemama sastāvdaļa bērniem, bet vecākiem pie tā ir jāstrādā. Uzskatu, ka lauki ir ļoti spēcīgs avots mūsdienās.”

Parādīt burvīgo mākslas pasauli citiem

17. maijā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā tika pasniegta Cimzes balva jeb pedagoģiskās izcilības apbalvojums kultūrizglītības jomā, ko saņēma Ilona Linarte-Ruža. Viņa teic, ka, saņemot ziņas par apbalvojumu, bijis ļoti liels pārsteigums: “Man šķiet, kultūrizglītības jomā Cimzes balva ir lielākais apbalvojums. Saņemot apbalvojumu, sajūtas bija neaprakstāmas! Tas bija ļoti liels pārsteigums, jo esmu pieradusi vienkārši darīt savu darbu, nevis domāt, vai kāds pateiks paldies. Saprotu, ka te ir nostrādājuši kolēģi, kas mani izvirzīja.” Ilona stāsta, ka vienmēr ir vēlējusies citiem parādīt burvīgo mākslas pasauli, tās dažādību. Lai arī pati ir “tekstilnieks”, tomēr visos laikos līdzi ir gājusi gleznošana. Gan mākslas vidusskolā, gan Rēzeknē, gan arī tagad, Ilona ir pasniegusi gleznošanu: “Caur gleznošanu mēs jūtam to krāsu burvību. Skaties uz jebko un saproti silti vēsās attiecības, tumši gaišās attiecības, gleznošanā vari dvēseli ielikt iekšā. Līdz ar to gleznošana man vienmēr ir ļoti patikusi un fascinējusi.” Savukārt, pedagoģijā Ilona vienmēr ar labu vārdu atceras Mākslas akadēmijas pasniedzējus, it sevišķi Rūdolfu Heimrātu, kurš mācēja izcelt pozitīvās lietas un ar cieņu izturēties gan pret studentiem, gan kolēģiem. Māksla un izcilie piemēri pedagoģijā veidoja Ilonas personību un mīlestību uz to, ko viņa dara.  

Mākslā svarīgākais ir estētika

Māksliniecei ir sapnis radoši strādāt, nevis darboties tikai ar administratīvo darbu. Lai veidotos izstāde, ir jābūt laikam, kad nodarboties ar mākslu, kad veidot darbus. Lai arī mūzikas un mākslas skola mākslinieces dzīvē aizņem diezgan daudz laika, tomēr Ilona teic, ka atliek laiks arī radošajiem darbiem: “Sestdienas, svētdienas – tas ir laiks sev un ģimenei. Ja ir laiks, kad es jūtu, ka man gribas kaut ko darīt vai tuvojas izstādes, tad vīrs mani ved pie māsas un mēs lauku mājās strādājam pie lielajiem tekstildarbiem. Gleznoju es mājās, bet tad ģimenei jautāju – vai drīkstu? Man parasti atbild – tev ir tik un tik stundas. Tad dodos uz savu darbnīcu un gleznoju.” Māksliniece stāsta, ka arī ar gleznošanu nav tā, ka aizej uz darbnīcu un glezno. Ir jābūt skaistai, saulainai dienai, jābūt iekšējai sajūtai, ka tiešām gribas gleznot, ka ir ko pateikt, gribas tās pozitīvās emocijas izlikt uz papīra. Ilona uzsver, ka liela nozīme mākslā ir estētikai – vai cilvēkam ir pozitīvas vai negatīvas emocijas, var pilnīgi izlikt visu, bet darbam ir jābūt estētiskam. “Šodien estētika paliek kaut kur aizmugurē, bieži vien ir ļoti spēcīgas negācijas. Es nenoliedzu, tās cilvēkiem ir un tās ir kaut kur jāizliek, bet man šodien pietrūkst šīs te estētiskās baudas, kad aizeju uz izstādēm, izrādēm vai kino. Ikdiena tāpat ir tik ļoti piesātināta, bieži vien pat smaga ar visiem darbiem, kas jāizdara un ko neizdodas izdarīt, ar to, kas notiek kaimiņvalstī. Tāpēc gribas atpūtu, estētisku baudījumu. Arī man ir kādas negācijas, ko es uzgleznoju, bet tas paliek man. Varbūt vēlāk uzlikšu pa virsu skaistu, baudāmu emociju. Man ļoti negribas, lai šīs negācijas parādās gan ikdienā, gan pedagoģijā.”

Aprīlī un maijā Ilūkstes pilsētas bibliotēkā varēja apskatīt Ilonas Linartes-Ružas gleznu izstādi “Brīvības spēks”. Māksliniece stāsta, ka gleznošanai vairāk pievērsās kovida laikā, iedvesmojoties no apkārtējās ainavas, kas redzama pa mājas logu, kā arī no skaistajiem Sēlijas pakalniem un ainavām: “Šie darbi ir tā pozitīvā laimes sajūta, kas māksliniekam ir. Ja tu esi laimīgs, tu vari darīt jebko!”

Cienīt savu vietu un cilvēkus

Ilona Linarte-Ruža aicina sabiedrību kļūt draudzīgāku, nolikt malā negācijas un pamanīt otrā labās lietas: “Mēs ļoti daudz strādājam ikdienā. Manuprāt, 50% no paveiktā ir sabiedriskais darbs, par ko neviens nemaksā. Tāpēc mums vairāk vajadzētu vienam ar otru komunicēt un teikt labās lietas, kā arī ir jāmācās atzīt savas kļūdas vai nezināšanu. Visi nevar zināt visu, tāpēc nevajag baidīties lūgt palīdzību citiem.” Māksliniece uzskata, ka šobrīd ir tāds laiks, kad visas durvis ir vaļā, ir ļoti daudz iespēju, tāpēc aicina jaunos pedagogus nebaidīties un nākt uz mazpilsētām, uz laukiem: “Laukos un mazpilsētās ir sakopta vide, tur var redzēt un izbaudīt, kā uzzied ābeles, tas dod enerģiju un spēku. Mīlēsim savu vietu un cienīsim Latviju!”

Teksts, foto: Māra Multiņa