Meteņdienas tradīcijas

Meteņi ir latviešu gadskārtu ieražu svētki, kad latvieši priecājas par gaidāmo pavasari – dienas kļūst garākas, laiks paliek arvien siltāks. Meteņi ir kā viduspunkts starp Ziemassvētkiem un Lieldienām. Latvieši Meteņus svin divējādi – ja svin Meteņus pēc Grigorija kalendāra, tad svētku diena ir 6. februārī, bet, ja svin pēc senlatviešu tradīcijām, tad Meteņi ir svētdienā pirms Pelnu dienas. Meteņos beidzas ziema, bet Pelnu dienā sākas pavasaris.

Senlatvieši Meteņus svinēja diezgan plaši – lai gan Meteņiem ir paredzēta viena diena, tomēr gatavošanās Meteņdienai sākās jau iepriekš. Meteņi ir jautri svētki, vienmēr tos pavada rotaļas, dziesmas, prieks un dažādas jautras izdarības. Īpaši raksturīgi Meteņos ir doties ciemos jeb iet budēļos, kad Meteņa bērni saģērbušies maskās, ar dziesmām un rotaļām, vizinoties ar ragaviņām, pavadīja prom ziemu.

Meteņos, tāpat kā Ziemassvētkos un Mārtiņos, raksturīgākais ciema kukulis ir cūkas galva. Metenis vienmēr nāk ciemos ar cūkas galvu, ausīm, vēl viens izceļams ēdiens ir miežu plāceņi, kas ne mazums apdziedāts tautasdziesmās, kur Metenis, kā pārējie Dieva dēli, nāk pār kalnu, nesdams savu svētību. Svētku galds vienmēr ir klāts ļoti bagātīgi. Meteņos cep pīrāgus un plāceņus, vāra miežu putru, svētku mielastam dara alu. Bagāti klātais galds ļauj bez raizēm uzņemt tuvākus un tālākus viesus. Ciemos braukšanai ir arī simboliska nozīme – lai vasarā labi augtu lini un būtu veseli un brangi lopi.

Kā jau visiem senlatviešu svētkiem, arī Meteņiem raksturīgi ir ticējumi un laika pareģojumi. Daudzi ticējumi vēsta, ka Meteņu laikā nedrīkst strādāt, savādāk nāks dažādas likstas saimniecībā. Vidzemes puses ticējumi vēsta, ka meteņos nedrīkst vērpt, savādāk mazie sivēni trīc, raustās un griežas apkārt. Arī šūt nedrīkst, savādāk aug gari pirksti.

Ticējumos teikts, ka jādod maziem bērniem ēst cūkas šņukurs, lai viņi labi mācētu rakstīt. Ir ticējumi, kas vēsta par labu ražu. Vidzemes pusē pierakstīts ticējums vēsta, ka Meteņos jābrauc ar ragavām no kalna deviņas reizes, lai būtu labs laiks. Jo kalns būs augstāks un tālāk ragaviņas aizbrauks, jo kuplāki un garāki lini izaugs. Lai augtu labas cūkas, Meteņos jāvāra cūku kājas. Savukārt Zemgales pusē reiz stāstīts, ka Meteņu vakarā jāvāra zirņi, lai jēri būtu sprogaini. Vidzemē ticējumi paredz arī nākamā gada ražu: Meteņos uz cirvja kāta uzliek maizi un gaļu, ja suns paķer pirmo maizes gabalu, tad nākamais gads būs auglīgs, ja gaļu – tad nabadzīgs. Cits ticējums vēsta – Meteņu vakarā uz cirvja kāta liek sviestu, pienu, maizi un gaļu. Ko suns pirmo kampj, tas tai gadā būs dārgākais.

Arī Bebrenē, ievērojot senlatviešu tradīcijas, aizvadīta Meteņdiena. Bebrenieši minēja mīklas, devās rotaļās, sacentās, kurš spēcīgāks virves vilkšanā un kuram ragaviņas no kalna ātrāk brauc, dziedāja tautasdziesmas – tā jautri un priecīgi tika pavadīta ziema, piesaukta veiksme un labs nākamais gads.

Galerijā 5. februāra Meteņdienas pasākums Bebrenē.

Informācijai izmantotie materiāli:
www.klki.lv;
“Latviešu gads, gadskārta un godi”, Marģers Grīns un Māra Grīna;
“Latviešu tautas ticējumi”, P.Šmits;
“Latviešu svētki. Latviešu svinamās dienas”. O.Līdeks.

Teksts, foto: Māra Multiņa