Intervija ar Onu Lapu: kad dzīves nošu burtnīcā ierakstīta mīlestība pret mūziku un bērniem…
Ona Lapa, Ilūkstes Bērnu un jauniešu centra pedagoģe, kas jau sešpadsmito gadu vada pop grupu “Varavīksne” pirmsskolas vecuma bērniem, ir dzimusi, augusi Ilūkstē, pabeigusi Ilūkstes 2. vidusskolu (tagad Ilūkstes Raiņa vidusskola) un absolvējusi Ilūkstes Mūzikas un mākslas skolu. Onas ceļš izglītības pasaulē neapstājas – pēc vidusskolas absolvēšanas Daugavpils Universitātē iegūts bakalaura grāds Humanitāro un sociālo zinātņu fakultātē kvalifikācijā “Pirmsskolas skolotāja”, vēlāk iegūts maģistrs “Karjeras konsultants un jaunatnes lietu speciālists”. Arī šobrīd Ona studē Daugavpils universitātē Sabiedrības un organizāciju vadību maģistrantūrā. Kā pati atzīst: “Nedrīkst ierūsēt, arī ikdiena un savs burbulis, lai nebūtu tik vienveidīgs, ir jāpilnveido sevi ar jaunām zināšanām.” Ona ir cilvēks, kas savā dzīvē vienlīdz stipri spēj apvienot radošo industriju netveramo garu ar eksakto zinātņu parametriem. Tā Ona kovid laikā savas zināšanas papildināja arī ar grāmatvedības apgūšanu, ko tolaik projekta “Mūžizglītība” ietvaros piedāvāja NVA, varbūt tas ir neliels solis skolas vecuma idejai, ka savu dzīvi ir vēlme veidot, strādājot pasaulē, kuru veido skaitļi, taču vienlaikus jau sākumskolas posmā Ona bija minējusi, ka kļūs par mūzikas skolotāju.
Šķiet, ka Onas vēlme dzīvē tikt galā ar jaunām pieredzēm un izaicinājumiem, kuros virspusējību pati sev nepieļauj, bērni netieši vai tieši, bet tomēr pārmanto: tā 2023. gadā “Varavīksne” devās uz Rēzekni, kur, sacenšoties jaunākā vecuma grupā, mazie Ilūkstes dziedoņi ieguva 1. pakāpes diplomu konkursā “No baroka līdz rokam”. Mūzikas skolotāja darbojas gan Bērnu un jauniešu centrā, gan Ilūkstes pirmsskolas izglītības iestādē. Par darbu ar bērniem trāpīgais teiciens “ir vajadzīga liela sirds, lai strādātu ar maziem cilvēkbērniem” bez šaubu dzirksts vīd Onā, jo bērni paši vēlas dziedāt un pavadīt laiku ar skolotāju, kura nodarbībās rod balansu starp nepieciešamību apgūt disciplīnu un sajūtu, ka mācību process ir rotaļīgs. “Varavīksnes” sastāvs katru gadu mainās, jo bērni, kas uzsāk skolas gaitas 1. klasē, dodas tālāk, daži arī turpinot mācības Ilūkstes Mūzikas un mākslas skolā. Gribētāju ir daudz, bet visus uzņemt diemžēl nav iespējas, jo, lai arī sirdī vietas gana, Ona strādā viena, pirmsskolas vecuma bērniem jāvelta nedalīta uzmanība, un ansamblis ir ansamblis ar tam paredzēto dalībnieku skaitu. Onu var saukt arī par “Varavīksnes” šūpuļa licēju, jo tieši Ona bija tā, kas ar Bērnu un jauniešu centra vadītāju Vandu Rimšu, 2010. gadā izveidoja šo pop grupu.
Bērnu sagatavošana uzstāties neapstājas vien pie repertuāra apguves, tas ir process, kas pieprasa apgūt arī skatuves kultūru un spēju tik agrā vecumā salīdzinoši ilgi noturēt uzmanību. Ja kādreiz bērns pirms došanās uz skatuves sabīstas, Ona neuzspiež obligāti iet un izdarīt, apzinoties, cik traumējošas sekas tas var atstāt. Toties gandarījums, kad mazais cilvēciņš vienā uzstāšanās reizē nav sadūšojies piedalīties, bet jau nākamajā braši piedalās, ir neatsverams. Tā noteikti ir drošās telpas sajūta, kas mazajiem rodas, kad skolotāja spēj sajust, kad bērns ir gatavs, kad nav, un kopā izrunāt problēmas, vienlaikus saprotot, ka katrs bērns ir citāds, viena pieeja visiem neder.
Ona pērn saņēma Augšdaugavas novada pašvaldības balvu “Lieliskākais pedagogs”, kategoriju, kura tika veidota no skolēnu un vecāku vērtējuma. Lai arī skolotāja pati pret sevi ir prasīga, atzīt savus nopelnus tā uzreiz negribas, vispirms uzsverot, ka tas ir komandas darbs. Ne vien kopā ar skolēniem un kolēģiem, bet arī ģimenē. Onas stiprais plecs ir vīrs, kurš arī ar mūziku ir uz “Tu”. Kad Ona veido fonogrammas, vīrs palīdz to apstrādē. Salīdzinoši īss ir laika posms, ko izdodas pavadīt ar bērniem pop grupā: “Brīdī, kad bērns grupā sāk jūtas kā zivs ūdenī, es kā skolotāja varētu piedāvāt apgūt jau kaut ko sarežģītāku, bet tad mainās sastāvs, mazie izaug, sāk mācīties skolā, un viss jāsāk no jauna. Toties ir patiesa gandarījuma sajūta, kad redzu, kā uzstājas jau paaugušies bērni, kas sākumā mācījās pie manis.”
Jautāta par izaicinošākajiem aspektiem darbā, Ona piemin vien augustu, kad pēc atvaļinājuma ir sajūta, ka vairs nevar izdomāt neko jaunu, ko ieviest repertuārā, jo skolotājai nepatīk atkārtoties, vienmēr gribas procesu padarīt interesantu, novatorisku. Šaubu sajūta izplēn darba procesā, kad iedvesma rodas tieši darot, idejas raisās, un viss saliekas tā, kā tam jābūt!
Mīlestība pret mūziku Onai vīd ierakstīta pašas dzīves nošu burtnīcā – kad tika pabeigta Ilūkstes Mūzikas un mākslas skola, vēl divus gadus pēc tam absolvente turpināja iet uz mūzikas skolu tāpat vien, jo negribējās šķirties. Ona atceras jauko skolotāju Zitu Šamo, kas saskatīja meitenes talantu, kopā gatavojoties daudziem konkursiem un mēģinot divatā apgūt sarežģītākus skaņdarbus.
Vecāki, kuru bērni piedalās “Varavīksnē”, nebaidās teikt, ka pop grupa jau kļuvusi par vietējo lepnumu, un Ona ir spilgta persona, kas darbam velta savu dzīvi un sirdi ar pateicības sajūtu, liekot spēcīgu pamatu mazo cilvēku tālākajā dzīves ceļā.
Teksts, foto: Endija Marcinkeviča
Foto: no personiskā arhīva
