Sibīrija bērna acīm

Skaidrīte Voiceka  1949. gada 25. martā  atstāja Latviju, būdama 10 gadus jauna meitene, no Pilskalnes pagasta.

Kad viņa  mācījās 3. klasē Pilskalnes pagasta nelielajā 4-klašu pamatskolā. Dzīvoja kopā ar mammu Annu Riekstiņu mājās “Ausmas”, ko bija cēlis tēvs Jānis Riekstiņš 1936. gadā, apsaimniekojot 38,8 ha zemes. Izsūtīšanas laikā Skaidrītes tēvs jau atradās apcietinājumā uz 10 gadiem Gulaga nometnē Krasnojarskas apgabalā (tika izsūtīts 1941. gada deportācijās uz Sibīriju).  20. gs. 40. desmito gadu beigās no bijušās lielās Riekstiņu saimniecības bija pāri palikusi mazāk kā puse platības, liela daļa tās tika konfiscēta. Saimniecībā turēja pāris govis, aitas, vistas, kā arī bija iekopti dārzeņu un sakņaugu dārziņi, māju ieskāva dažādi augļkoki. LPSR režīms Skaidrītes mammu bija ieskaitījis kulakos, un līdz ar to, viņa nesa lielu nodokļu nastu, kas bija grūti apmaksājama padomju režīmam. Skaidrīte atceras: “Klīda baumas par to, ka atkal notiks izvešana uz Sibīriju, kā pirmos, tas skars kulakus. Ceturtdienā, dienu pirms izvešanas, mamma cerēdama, ka netiks izsūtīta, samaksāja nodokļos visus savus iekrājumus, atstājot sev tikai 30 rubļus, tas bija nepārdomāts solis, tā nauda būtu ļoti noderējusi Sibīrijā.” 1949. gada 25. martā, Eglaines dzelzceļa stacijā stāvēja vilciens, vagoni pildījās no tuvas un tālas apkārtnes – Eglaines, Lašu, Bebrenes, Pilskalnes, Subates, Ilūkstes un citām vietām, pajūgos un automašīnās, bruņotu vīru pavadībā, savestiem dažāda vecuma, tautību cilvēkiem, veselām ģimenēm sadzina vagonos, lai aizvestu Krievijas plašumos – uz tālo Omskas apgabalu.

DĪVAINAIS RĪTS

25. martā turējās vēl kārtīga ziema. “Ausmas” atradās uzkalniņā, no mājas logiem bija labi pārredzama tuvākā apkārtne. Piektdienas rītā, taisoties uz skolu, Skaidrīte ieraudzīja pa logu tuvojamies ragavu pajūgu, sākumā nodomāja, ka ciemos brauc krustmāte. Pēc mirkļa, skatoties vērīgāk, viņa ieraudzīja ne vienu, bet veselus divus pajūgus, par ko bija pārsteigta. Vēl lielāks pārsteigums bija tad, kad durvīs parādījās “onkuļi ar plintēm”. […]  Negaidītie “viesi” aizpildīja dažādus papīrus, un lika mammai tos parakstīt, ka добровольно уезжает в отдалённый район Советского Союза – brīvprātīgi aizbrauc uz Padomju Savienības attālo rajonu. Skaidrītei ar mammu bija dota pusstunda, lai sagatavotos aizbraukšanai. Skaidrīte sāka ātri krāmēt somā grāmatas, Soma tā arī palika mājās, aizmirsta un nepaņemta. Uztraukumā mamma nevarēja atrast skapja atslēgu, un kaimiņam nācās izlauzt skapja durvis. “Kaut kādas drēbes tika paņemtas līdzi.”- atceras Skaidrīte. Māja palika neaizslēgta. Skaidrīte stāsts turpinās: “Iesēdāmies ragavās un braucām uz Pilskalnes pagastu. Pie pagasta ciema padomes viņas kopā ar citiem apkārtnes cilvēkiem, pārsēdināja automašīnā un veda uz Eglaines vilcienu staciju. Man kā bērnam, bija liels apjukums, Eglaines stacijā stāvēja preču vilciens, mums lika iekāpt vagonā. Tur bija vesela rinda vagonu, es pirmo reizi redzēju vilcienu un braucu ar to. Vēlāk braucot pa Krieviju, stacijās bija piestājuši igauņu un lietuviešu vilcienu sastāvi.

DIVAS NEDĒĻAS “SPROSTĀ”

Vagonā bija sataisītas lāvas, brauciens ilga 2 nedēļas. Vilciena vagona stūrī bija caurums. To norobežoja ar segu, un tā bija visa vagona tualete. Mamma, steidzoties, tomēr bija paguvusi paņemt kaut ko no pārtikas. Tālāk Krievijā stacijās izsniedza maizi, bērniem mannā putru, arī zupu. Kad vilciens apstājās, pāris cilvēku no vagona, gāja ar spaiņiem, lai saņemtu ēdienu, tad to izdalīja vagonā esošajiem.” Vagonā brauca gan vīrieši, gan sievietes, bērni, pusaudži un sirmgalvji, cilvēki bija dažādi. Kā piemēru, Skaidrīte min gados jaunu kaimiņu Mišu (Mihailu) Fominu. Vīrietis bija krievu tautības, pa kara laiku nonācis Latvijā, bijis kontuzēts, bet strādīgs, centīgs un rūpējās par sievu un 4 mēnešus mazo meitiņu. Viņam bija iespēja palikt Latvijā, viņš lūdza atstāt viņam bērnu, tas tika liegts, viņš izlēma doties līdzi, bērna mātei, atmetot ar roku, esot teicis: “Ах если померать, тогда всем вместе!” – Eh, ja mirt, tad visiem kopā! […] Vagonā bija čuguna krāsniņa, kaimiņš Miša kopā ar vēl vienu jaunu vīrieti stacijās vienmēr mēdza ko sagādāt, vai tās bija ogles, malka vai ēdiens. Viņa bērniņš bija vēl ļoti mazs, pirmais, kas bija visnepieciešamākais, bija siltums. Mammai lāva bija izvietota zemāk, Skaidrīte sēdēja augstāk. Viņa atceras, ka bija uzvilkta zila flaneļa vestīte, pie tās bija piešūtas gumijas zeķu saturēšanai, un vēlāk, esot garajā ceļā, tika konstatēts, ka zem vestītes ir ieviesušās utis, divas nedēļas nebija iespējams ne nomazgāties, ne sakopties. Cilvēki bija bezpalīdzīgā stāvoklī, stresā, neziņā. Ceļā dažreiz tika atvērtas vagona durvis, un visus dzina rindā uz lauka “tupēt”, tur nebija nekādas atšķirības un nozīmes, vai blakus ir vīrietis vai sieviete. Uz lauka tika dzīti tāpēc, lai nebūtu iespēja aizbēgt. Garajā ceļā, vagonā, kurā atradās Skaidrīte, nebija neviens miršanas gadījums. Bērni, kas brauca kopā ar vecākiem, nespēlējās savā starpā, sēdēja klusi un rāmi uz savām lāvām.

IERAŠANĀS UN IEKĀRTOŠANĀS NEZINĀMAJĀ CIEMĀ

Vilcienam nonākot Omskas apgabala Ļubinas rajonā, tā centra vilcienu stacijā jau gaidīja vietējo sovhozu vadītāji. Katrs izvēlējās vienu vagonu. Piebrauca traktors ar piekabi. Skaidrīte ar mammu un citiem cilvēkiem no vagona sakāpa ar savām mantām traktorā, un tika aizvesti uz sovhoza centru. Tika izkurināta pirts, visi nomazgājās un pārnakšņoja vietējā kluba telpās. Daļu no atbraucējiem, tajā skaitā arī desmitgadīgo Skaidrīti kopā ar mammu, otrā rītā aizveda uz 5 km attālo sovhoza Nr. 242, 2. nodaļu. Tur bija uzbūvētas barakas ar vairākiem “dzīvokļiem” Katrai ģimenei tika iedalītas atsevišķas telpas. Vienā barakā ietilpa vismaz 5 ģimenes. Tā kā Skaidrīte divatā ar mammu skaitījās maza ģimene, viņas salika dzīvot kopā ar vienu ģimeni, kurā vīrs bija kazahs un sieva tatāriete, kuri tajā laikā cēla sev jaunu māju, un bija apmetušies barakā uz laiku. Ar ģimeni latvietes sadzīvoja labi, un viņi pret Skaidrīti un mammu, kā sarunā Skaidrīte stāsta: ”Izturējās normāli. Atšķīrās ēšanas paradumi, kazahi un tatāri neēd cūkas gaļu, bet zirga, retāk aitas, liellopu. Kad tika kurināta krievu krāsns, uguns no krāsns šāvās tieši skurstenī, tad varēja paklusām cept cūkas gaļu, ja mamma dabūja kādu gabaliņu.” Barakā vienmēr valdīja tīrība un kārtība. Ar šo ģimeni kopā viņas nodzīvoja gadu, tad viņi pārcēlās uz savu jauno māju.

SMAGAIS DARBS

Mamma strādāja lopkopībā par slaucēju un teļkopi šķirnes lopu audzēšanas fermā. Govis tika slauktas četras reizes dienā. Slaucējas strādāja divās maiņās plkst. 4.00 un 10.00, tad pirmā maiņa varēja doties mājās, nāca otrā no plkst. 16.00 līdz 22.00. Katrai govij mērīja pienu, katru slaukšanas reizi, nosakot piena izslaukuma daudzumu, kā arī tauku procenta sastāvu pienā. Bija dotas arī izejamās dienas, tika maksāta alga. Vēlāk, kad Skaidrīte devās uz fermu pie mammas, brigadiere iemācīja mērīt pienu, un paklusām atļāva dzert daudz piena. Skaidrīte uzsver: “Fermās tika ievērota liela kārtība un tīrība. Mēnesī reizi bija sanitārā diena, katrs ņēma rokās nazi un iztīrīja visas barības galda šķirbas, kā arī tika tīrīta ferma.

BADA SALTIE PIRKSTI

Pirmajā gadā, esot Sibīrijā, bija ļoti sausa vasara. Skaidrīte atceras: “Mamma iestādīja divus maisus kartupeļus, vēlāk izraka tikai divus spaiņus, bija tāda situācija, ka nebija galīgi ko ēst, jo viss bija apēsts. Kādā rītā, mamma raudādama ejot uz darbu, ceļā satika subatieti Ražinski, tas redz, ka mamma saraudājusies…” Viņš uzsauc: “Ko Riekstien raudi?” Viņa atbild: “Es vismaz darbā pienu padzeru, bet bērnam nav ko dot ēst!” Ražinskis saka: “Tu aizej uz pastu, tev 100 rubļi pienākuši!” Mamma pirms kāda laika bija aizsūtījusi vēstuli brālēnam uz Latviju, pastāstot par grūto situāciju. Tajā rītā, Ražinskis bija iegriezies pastā, un kā jau ciemā, jaunās ziņas “lido” ātri. Mamma bija priecīga, ka bija iespēja iegādāties pārtiku ilgākam laikam. Maizi deva pēc principa “kas strādā, tas ēd”. Skaidrīte Sibīrijā (20. gs. 50. gadu sākums) Skaidrītes tēvs Jānis Riekstiņš ar mammas Annas brāli (20. gs. 30. gadu otra puse). Vienam strādājošam pienācās 1 kg. maizes. Šodienas saprašanā tas ir daudz, sevišķi, ja blakus ir pieejami citi produkt. Bet ja nav nekā cita ko ēst, tas daudzums nav nemaz tik liels. Un vēl jāstāv garā rindā, lai to dabūtu. Skaidrīte atceras: “Reiz mamma mani aizsūtīja pēc maizes, izstāvu rindu, tā saņemta, kamēr atnākusi līdz mājām, lielas daļas nav, esmu to apēdusi.” Skaidrīte turpina: “Kaimiņos dzīvoja 5 bērni, tēvs smagi dzēra, mazie puikas vāca tukšās pudeles gan mājās, gan skraidot pa ciemu, un lielā nopietnībā attaisnojās: “A что бы мы делали если папа не пил, небыло на что хлеба купить””- ko mēs tad darītu, ja tēvs nedzertu, nebūtu par ko maizi nopirkt. Viena tukša stikla pudele toreiz maksāja 12 kapeikas.

DZĪVE BARAKĀ

Pēc gada Skaidrīte ar mammu pārcēlās uz jaunu dzīves vietu kādā barakā ar diviem ”dzīvokļiem”. Un tajā nodzīvoja vairākus gadus. Mājās vienmēr bija tīrība un tika ievērotas sanitārās prasības. Vienā no “dzīvokļiem” dzīvoja sieviete Helēna no Bebrenes pagasta ar 3 meitām – Veroniku, Lidiju un Irēnu. Helēnas vīrs bija apcietināts un izsūtīts uz Gulaga nometni. Vecākā meita Irēna strādāja. Vienā dienā saslima ar tuberkulozi, zāļu nebija, un viņa nomira. Skaidrīte klusi piebilst: “Viņa bija skaista meitene, viņa bija 17 gadi, tikai 2 gadus vecāka par mani…”

SKOLAS GAITAS

Skaidrītes skolas gaitas sākās uzreiz jau nonākot jaunajā dzīves vietā Sibīrijā. Tas bija 9. aprīlis, kad viņa nonāca sovhoza centrā, pamatskolas 3. klasē. tika nosēdināta blakus skolniekam, kas jau 3 gadus bija apguvis krievu valodu. Skaidrītei nekāda dokumenta nebija, lai apstiprinātu, ka Latvijā mācījusies 3. klasē, Nākošā mācību gadā viņai nācās no jauna mācīties minētajā klasē. […] Viņai grūtības sagādāja tie priekšmeti, kuros bija jāveido stāstījumi. Matemātika bija novērtēta ar teicami. Bez krievu valodas, Skaidrīte apguva arī vācu valodu. Ar skolas biedriem viņa satika labi. Skaidrītes klasē mācījās arī viņas klases biedrs Eduards no Pilskalnes pagasta pamatskolas Viņš kopā ar vecākiem arī bija nonācis Sibīrijā. Vidusskola atradās 10 km no sovhoza centra, un skolēni tajā mācījās divās maiņās. Skaidrītei bija draugs Aleksandrs. Viņš mācījās 10. klasē 1. maiņā, bet viņa 9. klasē 2. maiņā. Un bieži vien viņš gaidīja Skaidrīti, lai kopā dotos mājup uz 10 km attālo sovhoza ciemu. Pēdējā mācību gadā tika uzcelta jauna vidusskolas ēka, un skolēni varēja mācīties vienā maiņā. Pirmskolas vecuma bērni Sibīrijā auga “savā vaļā” vai viņus pieskatīja vecāsmātes. Reiz Skaidrīte saaukstējās, zāļu trūkuma dēļ, nācās doties uz Ļubinas centra poliklīniku. Tika noteikts nedēļas potēšanas kurss, Mamma darba dēļ, atgriezās sovhozā, atstājot Skaidrīti svešu cilvēku gādībā.

STARP DAUDZĀM TAUTĪBĀM UN GARMOŠKU

Skolā bija koris, notika dažādi koncerti. Sovhoza klubā tika rīkotas dejas. Kāds spēlēja garmošku un dziedāja. Kad parādījās kāds kokvilnas gabals, varēja uzšūt jaunu kleitu. Kājās nēsāja brezenta čībiņas, tās nokrāsoja ar zobu pastu vai krītu, lai būtu baltas. Ciemā dzīvoja dažādu tautību cilvēki, tajā skaitā krievi, čuvaši, tatāri, kazahi, latvieši, lietuvieši, igauņi, ukraiņi, baltkrievi, arī Pievolgas vācieši, kas savā starpā runāja dažādos senos dialektos, brīžiem nesaprazdami viens otru. Skaidrīte atklāj sajūtas, dzīvojot ciemā: “Tā bija cita vide, klimats, attieksme. Cilvēki bija atklāti, draudzīgi, izpalīdzīgi. Visa dzīve pakārtojās ciemam un tā notikumiem. Nekādas lielas pārestības, sāpes vai to, ka kāds neieredzētu mūs, nebija jūtams. Pieaugušajiem bija viss daudz savādāk. Mamma dažreiz raudāja, bija grūti bez tēva, bija smags darbs, man kā bērnam viss rādījās citādās krāsās. Ikdienā bija savs ritms, pienākumi, mācības, dažādi darbi mājās. Esot Sibīrijā, atmiņas par Latviju nebija daudz saglabājušās.”

TĒVA ATGRIEŠANĀS

Kad Skaidrīte mācījās 7. klasē, viņas dzīvē ienāca īpašs notikums Šo brīdi viņa bija gaidījusi jau sen. No Krasnojarskas apgabala Gulaga nometnes ieslodzījuma atgriezās tēvs. Sodu izcieta 9 ar pusi gadus, par to, ka 20. gs. 30. desmitajos gados bija brīvprātīgo aizsargu organizācijas rindās., bija notiesāts pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58. panta. Atrodoties ieslodzījumā līdz 1954. gadam, viņš strādāja par kalēju. 1953. gadā, kad nomira biedrs Josifs Staļins, Jānim Riekstiņam vēl bija atlicis gads ieslodzījumā, bet pusgads viņam tika ieskaitīts kā gads, un viņš atbrīvots ātrāk. Skaidrītes mamma iespēju robežās uzturēja sakarus ar tēvu visus garos gadus, caur vēstulēm un sūtījumiem. Pēc atbrīvošanas Jānis Riekstiņš nolēma doties uz Omskas apgabalu, Ļubinas rajonu pie sievas un meitas. Līdz 1957. gadam visi dzīvoja kopā. Skaidrītes vecāki bija nopirkuši pusmāju, turēja govi, bija iekārtojuši mazu piemājas saimniecību un dārziņu, tēvs strādāja savu kalēja arodu, kas Sibīrijā bija lielā vērtībā. Mamma turpināja strādāt sovhozā, abi saņēma algu un iekrāja ceļam uz Latviju. Jāpiezīmē, ka jau pēc 1953.gada, cilvēki sāka lūgt atļaujas par atbrīvošanu un iespēju atgriezties Latvijā. Arī Skaidrītes mamma bija rakstījusi vairākus iesniegums uz Latvijas PSR Iekšlietu ministriju, bet atbildes nesaņēma. Ministrijas ierēdņi atbildes mēdza sūtīt uz vietām, kur fiksēts personas pieraksts un paņemšanas vieta 1949. gada 25. martā. Sūtītā korespondence adresātu nesasniedza. 1956. gadā Skaidrīte vēl nebija pabeigusi vidusskolu, tāpēc vecāki ar kārtējo iesnieguma rakstīšanu Latvijas PSR instancēm. nesteidzās, jo vēlējās. lai meita iegūst vidējo izglītību Sibīrijā.

GATAVOŠANĀS UN DOŠANĀS MĀJUP

1957. gadā Skaidrīte pabeidza vidusskolu, atzīmes tika izliktas, bet uz pašu izlaidumu viņa nepaguva, jo tēvs bija saņēmis atļauju atgriezties Latvijā, izlaiduma pasākums bija paredzēts tikai pēc divām nedēļām, vecāki nevēlējās vairs gaidīt, izglītības dokuments Skaidrītei jau bija uz rokas, un Riekstiņu ģimene gatavojas aizbraukšanai. Vilcienu stacijā pēc biļetēm uz Latviju, stāvēja gara dzīvā rindas. Atpakaļceļš bija pasažieru vilcienā no Ļubinas līdz Maskavai, pēc tam bija jāpārsēžas vilcienā uz Rīgu. Bija speciāls vagons, kurā varēja pārvest mantas.

IERAŠANĀS LATVIJĀ

Skaidrīte ar vecākiem Latvijā ieradās 1957. gada 22. jūnijā.

Teksts: Aija Piļka

Foto: Skaidrītes Voicekas privātais albums